(originally published April 11, 2014)
We are currently driving up the 5th Highway in California from Redlands to Sea Otter. On a normal trip I wouldn’t be able to write anything, because I would be cramped in a car or something, but thanks to guys at Fleetwood RV we have an amazing coach to travel in. We have 2h behind us and 5h ahead so I have plenty of time to recall my experience while racing in Redlands and my first host housing days.
One of the biggest differences when racing in the States is that during stage races we live in host houses. People are kind enough to open their house and everyday life for a group of cyclists for a week or so. So I would like to thank every host families that helped out the teams in Redlands, especialy our hosts – Kathy, Roger and Monica’s family. The biggest benefit is that we are able to cook and eat what we want and need, because we make our own food. This time we had the amazing Meghan Holowesko cooking for us, so it was just a matter of crawling to the table and letting your taste buds enjoy the meal. Plus we could wash our clothes as much as we needed and avoid the high hotel fees. Sometimes in hotels you get noisy neighbours, but when host housing you are sure to have peace and quiet when it’s bed time.
The team had previously stayed with these hosts, so they already knew them, but for me it was all new. And I think we hit the jackpot with the hosts. We had two houses. The one I stayed in had a garden full of orange trees, a couple of grapefruit trees, lemon trees and an avocado tree. So we were able to go and pick some oranges, make some fresh lemonade or whatever. Reminded me a little bit of my training camp in Spain where the smell of oranges would tag along on every ride. The other host house was just next door so we didn’t need to drive around or anything. Monica’s house had a swimming pool, but the best part was the amazing cook that would make us rice cakes, fruit smoothies and muffins. Although I limited the muffins, because I still eat gluten free. Most importantly though the people that lived in the houses were very welcoming, helpful and cheered us on while we were racing.
Now let’s get to the racing. We got to Redlands a few days before so we were able to see the TT course, the first and the last stages. The first stage was a circuit race with a 400m climb every lap, a fast descent, a technical section and back up the hill. We did 20laps. The start was fast, but we were all trying to save energy for the final, because we knew that that would be when it counted. As Craven had told us before the race the goal was not to lose time on the GC, and get through in one piece. Also he said that we don’t have to win the stage, but that he wouldn’t be against it if we did. When the last two laps came around a lot of guys were a bit tired, so that’s when we made our move. We got all the team to the front and stretched things out. Going into the final straight I was on the front and deposited four of our guys with 400m to go, that was enough for Dion to win it and take the leaders jersey. A pleasant start to the tour.
Second stage was an out and back ITT . The difficult part was that it was at altitude. Before breakfast all of us got on the bikes a little bit to wake up the legs, so that the warm up wasn’t so hard. We drove up the climb to the start of the race. We had done the parcour before so we knew what lies ahead. After a warm up I was ready to go. Or so I though. When we did the recon there was a headwind going out and a tailwind on the way back, so I though I would still try and ride harder on the way out and try to keep my advantage on the way back. That was not the best choice as on the way back I came almost to a complete standstill and lost a minute to the winner of the day. The warm up as well wasn’t my best, but as I had lost time the previous day I was out of the GC either way.
After the ITT we had 4 guys in the top 20 withing 30 seconds of the leader so we had several cards to play. The third stage had a longer circuit with a longer climb. Already in the first lap I struggled. I just didn’t have it. The race was aggressive with several attacks, but on the way to the first bonus sprint the group was together so I lead out Joe. After a few moments of shoulder rubbing it was sprinting time and Joe got 2nd on the line which gave him 2 seconds. Not too long after that a break established themselves. 11 guys, but unfortunately none of my team mates. Optum had the leaders jersey so they set a tempo. Well… I wouldn’t call it a tempo exactly, as the break went further up the road. With 40k’s to go they had advantage of 5minutes. It was time to put the hammer down and bring those guys back. Me, Oscar, A.Ray and Joe got on the front and set a real tempo. The gap started to come down, which in return gave us motivation, so we just kept on riding. An Optum guy helped us a little as well. By the time we hit the climb for the last time and I gave my last energy ounces to pull the peleton along we were just on the wheel of the break. A job well done. Now I had to just try and get over that small climb and not fall of the bike on the descent. When we crossed the finish line Brian told us that Ty had gotten 2nd. I was really happy. We were still in the GC and we had another podium on a stage.
The 4th stage was a crit in down town Redlands. It started only at 4PM so we rolled out in the morning for a very light spin. Everyone was very excited to try and win the crit, but it wasn’t that easy. I wanted to save some energy, so the first 40min I just rolled along in the group. The last 30min were hectic. Guys going from one side to the other without any real reason and as much as I would have liked to help in the final I found myself 40guys down with 3 laps to go. Even if I had made it to the front I would spend too much energy to help, so I just let guys pass me and dropped down a bit further so that I would be out of trouble and not have to fight for position.
The final stage was the hardest one. It would decide who has the legs to take the overall. The day started out bad. Joe had gotten sick over night and would not take the start. I got dropped even before the race really started on the first climb and never saw the front again until they pulled me out. We just rolled along in a group of 20ish people until the judges told us to stop. They still gave us a place and a finishing time(some 30min down of the winner), but it definitely felt and in my mind is a DNF. The day got better though. In the final lap Joey attacked from the field, bridged up to the break, smashed the break and got away with another guy in the last 10km. We cheered him on in the final laps through town as the gap to the reduced group got bigger. Joey managed to out sprint his companion to take both the stage and the overall victory. Ty and Dion were in the group behind him and that helped us secure the team GC as well. It was a bit bitter sweet day for me, because I couldn’t help the guys not even a little, but I was super happy for them as they had smashed everyone else in the race.
After the race we had a really nice cook out with both host families. The next two days while we still stayed in Redlands we took the chance and sunbathed by the pool and took a dip to refresh from time to time.
Looks like this is one of the longest posts so I will keep my funny facts for next time. I believe that after this weekend when we are back “home” in Greenville and have experienced the festival/racing in Sea Otter I will have some thing to write. Thanks for reading and until next time stay safe and keep riding.
T.s.
first time seeing a tire swing.
Šobrīd esam uz piektās šosejas Kalifornijā ceļā no Redlands uz Sīoter. Normālā situācijā es nevarētu uzrakstīt ne teikuma, jo būtu iespiests šaurā mašīnā. Pateicoties mūsu sponsoram “Fleetwood RV”, mums ir lielisks kemperis, kurā mēs varam izvērsties kā karaļi. Ceļā esam jau divas stundas un vēl jābrauc kādas piecas, tādēļ man ir pietiekoši laika, lai uzrakstītu par sacensībām Redlands un pirmo pieredzi dzīvojot pie kāda mājā sacensību laikā.
Viena no lielākajām atšķirībām, braucot sacensības ASV, ir tā, ka bieži vien viesnīcu vietā komandas tiek uzņemtas cilvēku mājās. Cilvēki ir pietiekoši atsaucīgi, lai pieņemtu baru riteņbraucēju savās mājās un savā ikdienā uz kādu nedēļu. Pateicoties šiem cilvēkiem, sacensību organizatori var izvairīties no lielām viesnīcu maksām. Lielākais labums, dzīvojot pie kāda mājās, ir tas, ka varam gatavot un ēst paši savu ēdienu. Šoreiz mums bija lieliska pavāre Megana. Atlika tikai aizrāpot līdz galdam un ļaut ēdienam dejot uz mēles. Protams, patīkami ir arī tas, ka drēbes var izmazgāt veļasmašīnā, bez lielajiem viesnīcu tarifiem. Dažreiz viesnīcās gadās kādi semināri vai vienkārši skaļi kaimiņi, tad, dzīvojot mājā, vari būt drošs, ka, tad, kad pienāks laiks iet gulēt, apkārt valdīs klusums.
Komanda jau bija palikusi pie šiem saimiekiem, tādēļ viņi jau pazina šīs man neredzētās sejas. Liekas, ka trāpījuši bijām desmitniekā ar saimniekiem. Dzīvojām divās mājās. Māja, kurā es dzīvoju bija ar lielu dārzu, kurā bija vairāki apelsīnu koki, pāris greifrūtu koki, citronu koki un viens avokado koks. Mums tika dota zaļā gaisma mieloties ar augļiem. Ēdām apelsīnus, taisījām limonādi, ņam, ņam. Atausa atmiņā Spānijas nometne, kad apelsīnu smarža pavadīja katrā treniņa braucienā. Otri saimnieki bija kaimiņi, tādēļ nekad nevajadzēja lieki braukāt apkārt. Monikas mājai bija baseins, bet patīkamākais bija tas, ka viņa prata ļoti labi gatavot un pagatavoja mums rīsu kūkas sacensībām, augļu sulas un mazas kūciņas. Es gan pārāk uz kūciņām nepretendēju, jo vēl jorpojām izvairos no miltu produktiem. Tomēr vispatīkamākais bija tas, ka cilvēki, kas dzīvoja šajās mājās bija ļoti laipni, izpalīdzīgi un nāca mūs atbalstīt sacensībās.
Laiks ķerties pie sacesnībām. Ieradāmies Redlands pāris dienas pirms, tādēļ paspējām apskatīt gan individuālā brauciena trasi, gan pirmās un piektās dienas apļus. Pirmais posms bija pa apļiem ar 400m kāpumu katrā aplī, ātru nobraucienu, nelielu tehnisku daļu un atkal atpakaļ kalnā. Jābrauc bija 20 apļi. Starts, protams, bija ātrs, bet mēs centāmies saglabāt spēkus pēdējiem apļiem, jo zinājām, ka tas būs brīdis, kad izšķirsies, kurš uzvarēs. Kā Kreivens mums teica pirms sacensībām, galvenais bija nezaudēt laiku kopvērtējumā un tikt līdz finišam vienā gabalā. Vēl viņš minēja, ka nav obligāti jāuzvar posms, bet, ka viņam nebūtu iebildumu, ja arī mēs uzvarētu. Kad pienāca pēdējie divi apļi lielāka daļa bija jau saguruši. Bija pienācis laiks mums rīkoties. Visa komanda atradāmies grupas priekšā un sākām paši uzņemties iniciatīvu. Pēdējo līkumu izbraucu pirmajā pozīcijā un nogādāju atlikušos komandas biedrus 400m no līnijas, kas bija pietiekoši, lai Dions uzvarētu un kļūtu par sacensību līderi. Labs sākums sacensībām.
Otrais posms bija individuālais brauciens. Sacensības grūtas padarīja fakts, ka atradāmies diezgan augstu virs jūras līmeņa. Pirms brokastīm visi nedaudz pavizinājāmies uz riteņiem, lai vēlāk būtu vieglāk iesildīties. Devāmies augšā kalnā ar mašīnām uz starta vietu. Tā kā bijām izbraukuši trasi prims tam, zinājām, kas mūs sagaida. Pēc iesildīšanāš biju gatavs braukt. Vismaz tā man likās. Kad iepazināmies ar trasi, tad turpceļā bija pretvējš un atpakaļ pavējš, nodomāju, ka mēģināšu turp iztērēt vairāk spēkus un atpakaļ ceļā tik centīšos saglabāt pārsvaru. Šis nebija pats labākais lēmums, jo otrajā daļā likās, ka atduros pret sienu. Finišēju ar laiku, kas bija par minūti sliktāks kā uzvarētājam. Iesildīšanās arī nebija pati labākā, bet tā kā jau iepriekšēja dienā biju pazaudējis nedaudz laika, tāpat bija skaidrs, ka par kopvērtējumu vairs necīnos.
Pēc individuālā brauciena mums bija četri braucēji ne tālāk kā 30 sekundes no uzvarētāja, kas nozīmēja, ka mums ir pāris kauliņi, ko izspēlēt. Trešais posms bija ar garāku apli, kuru veicām piecas reizes. Jau pirmajā aplī, braucot kalnā, man gāja grūti. Man vienkārši nebija iekšā. Sākums bija ātrs un agresīvs, bet, tuvojoties pirmajam starpfinišam, visa grupa bija kopā, tādēļ palīdzēju Džo pacīnīties par sekundēm. Pēc nelielas pagrūstīšanās, pienāca laiks spurtam un Džo šķērsoja līnijo otrais, kas deva viņam divu sekunžu bonifikāciju. Neilgi pēc tam izveidojās atrāviens. 11 cilvēki aizmuka, bet diemžel neviens no mūsu braucējiem tur nebija. Līderu komanda novietojās grupas priekšā un turēja tempu. Labi… Īsti nevarētu to saukt par tempu, jo atrāviens ātri vien attālinājās. Kad bija atlikuši 40km līdz finišam atrāviens bija piecu minūšu attālumā. Bija pienācis pēdējais brīdis, lai ko darītu lietas labā. Es, Oskars, Eirejs un Džo aizbraucām uz grupas priekšu un tiešām uzturējām kārtīgu tempu. Attstarpei samazinots, mūsu motivācija palielinājās un centāmies vēl vairāk. Vienu brīdi arī palīdzēja viens braucējs no līderu komandas, bet tas īsti neko nemainīja. Kad bijām kalna pakājē vēl pēdējo reizi, sakopoju savus pēdējos spēkus un aizvilku grupu līdz atrāviena aizmugurējam ratam. Darbiņš padarīts. Atlika tik sameklēt vēl kādu kripatiņu enerģijas un tikt pāri kalnam. Kad šķērsojām finiša līniju, Brajens pateica, ka Tajs ieguva otro vietu. Biju tiešām priecīgs. Kopērtejumā vēl varējām cīnīties par uzvaru un bijām izcīnījuši vēl vienu pjiedestālu.
Ceturtais posms bija kritērijs pašā Redlands centrā. Sākums bija tikai 16.00, tādēļ no rīta izbraucām nelielu, pavisam vieglu treniņu. Komanda bija noskaņojusies uzvarai, bet tas nemaz nebija tik viegli. Sākumā centos nedaudz pataupīt enerģiju, tādēļ pirmās 40minūtes grupas priekšā nerādījos. Beigu 30 minūtes bija neparedzamas. Braucēji svaidījās no vienas ceļa puses uz otru bez īpašiem iemesliem, tādēļ, kad trīs apļus līdz beigām tiku aprīts un atrados ap 40 pozīciju nolēmu, ka nav īsti vairs jēgas cīnīties. Pat ja tiktu līdz pirmajai pozīcijai, tad būtu patērējis tik daudz spēka, ka īsti nevarētu palīdzēt komandai. Ļāvos grupai sevi aprīt vēl dziļāk, lai pavisam nav jācīnās par pozcījiu un jāsatraucās par kritienu.
Noslēdzošais posms bija visgrūtākais un izšķirošais kopvērtējumam. Diena sākās slikti. Džo pa nakti bija kļuvis slikti un viņš nemaz nestājās uz starta līnijas. Toties es jau pirmajā kalnā atpaliku no grupas un vairs neredzēju grupu līdz tiesneši manu grupu noņēma no trases. Grupā braucām kādi 20 cilvēki un, kad bijām kādas 9minūtes aiz grupas, tiesneši mums pateica, ka pietiek. Viņi iedeva mums finiša vietas un laiku(ap 30 minūtēm aiz uzvarētāja), bet tāpat sajūta bija, ka būtu izstājies. Tomēr diena vēl nebija galā. Džoijs pēdējā aplī aizmuka no grupas un noķēra atrāvienu, neilgi pēc tam viņš iznīcināja arī atrāvienu un atradās sacensību pirmajā pozīcijā kopā ar vēl vienu braucēju. Pilsētas apļos atbalstījām viņu, attālumam līdz grupai palielinoties. Finiša sprutā Džoijs bija ātrāks un uzvarēja gan posmā, gan kopvērtējumā. Taijs un Dions bija grupā aiz Džoija un tas palīdzēja mūsu komandai arī izcīnīt uzvaru komandu kopvērtējumā. Ne pati patīkamākā diena man, bet biju ļoti priecīgs, ka džekiem izdevās parādīt, ka esam stiprākie un uzvarēt.
Pēc sacensībam kopā ar abām saimnieku ģimenēm dārzā cepām gaļu un pavadījām jauku vakaru. Nākamās divas dienas, kamēr vēl palikām Redlands, izmantojām iespēju un pasauļojāmies pie baseina, kā arī atsvaidzinājāmies baseinā, kad bija par karstu.
Izskatās, ka viens no garākajiem rakstiem padevies, tādēļ šoreiz neiekļaušu interesantus faktus, bet pataupīšu tos nākamajai reizei. Domāju, ka pēc šīs nedēļas nogales, kad būsim atpakaļ “mājās” Grīnvilā un būsim pieredzējuši festivālu/sacensības Sīoter, noteikti atradīsies par ko uzrakstīt. Paldies, ka lasīji un līdz nākmajai reizei.
T.s.