Sea Otter Cycling Classic

(originally published April 20, 2014)

TC rocking out

The Sea Otter Cycling classic was held around Laguna Seca Race track near Monterey, CA. A four day event which combines mountain bike, cyclocross, downhill and of course road bike racing. Different events, different age, skill categories, so a lot of racing going on. On top of all the racing there is an expo open all day long. With almost all cycling top brands there and of course some brands that are still trying to make a name for themselves.

One of the sponsors of the event was Fleetwood RV and because they are full on into cycling and are one of the biggest and I’d say most beneficial sponsors for my team, they had a sweet set up with us included. We had four RV’s in our desposal the teams RV, a smaller one that me and Joey were sleeping in and two massive ones they were staying in. One of them even had a built in fireplace. Seriously!… fireplaces everywhere!

the team RV

Let’s get to the racing. First day we had an early 60min crit planned. The lap was on a part of the race track. Sort of out and back using the pit lane for the way back. We hadn’t ridden the day before, because we were on the road to the festival, so the legs were not feeling good at all. On top of that Joey was still struggling with his digestive system, Ty was under the weather and I crashed after a few laps. I just clipped a pedal going around a corner. Fortunately, I didn’t take down any other guys and was the only one paying for a stupid mistake. Wasn’t a serious crash and I have very little road rash, the bad thing is that it’s in a place where I would not like it to be. I picked myself up, took my bottle from the spectator who was handing it to me and was back on my bike chasing the group. I could have waited and just joined them the next lap and not waste energy, but I had forgotten about that option. Haven’t been in the crit scene for a while. It didn’t take too long for me to catch up, but there was a brake gone and Joe was in there. Joe wasn’t feeling at his best and when the group came to the finish it was a Garneau guy who won.

Wasn’t the best start for the weekend, so we looked to the next days in hopes for better luck. On the second day we had a 70mile RR to race. Joey and Ty didn’t start, because they were still not feeling well. So just me, Oscar and Joe rolled to the start line on the race track. After the neutral section when we had left the track, the green light was given. We had 8 laps to do with two climbs each lap. A longer, steadier one and a shorter, steeper one. An interesting circuit and with some active racing the event was exciting to watch. I was feeling finally better and at one moment was off the front in a group of 15 with both Schmalzy and LT. On the last lap a brake of 4 was being brought back and when we hit the last climb everyone was together. It was a 2k climb and Joe attacked halfway up, got away and crossed the finish line holding his bike above his head. Everyone was super happy, the sponsors, the team and himself of course.

Nebija pats labākais sākums nedēļas nogalei, tādēļ konecentrējāmies uz nākamajām dienām, cerot uz nedaudz labāku laimi. Otrajā dienā jau stājāmies uz starta 110km garam grupas braucienam. Džojis un Tais šoreiz pat nestartēja, jo abi nejutās labi. Bijām tikai mēs trīs – es, Oskars un Džo. Pēc tehniksā starta, kurā devāmies no sacīkšu trases prom uz vietu, kur bija jāveic astoņi apļi, tika dota zaļā gaisma un sacensības varēja sākties. Tā kā aplis bija paugurains un brauciens aktīvs, noteikti bija interesanti vērot situāciju, kas nemitīgi mainījās. Vienā brīdī pat visi trīs atradāmies 15 cilvēku atrāvienā. Pēdējā aplī, kad četru cilvēku atrāvienu noķēra un bijām nonākuši uz finiša kalna Džo izdevās aizmukt no pārējiem un izcīnīt uzvaru. Viņš pat paspēja nokāpt no riteņa un pārsoļot līnijai ar paceltu velo virs galvas. Visiem bija liels prieks un īpaši sponsoriem, kuri bija ieradušies uz izstādi.

Saturday we had no racing on our schedule, but on Sunday we were back on the start line. This time it was a 1h30 circuit race and the best part we were racing on the track itself. With the famous corkscrew descent where every lap we hit between 75-80km/h. It took me a time to warm up and get the legs spinning, but once we had done 30 minutes I was feeling better with every lap. As this time it was the final day and all five of us were on the start line we were even more motivated to do well. With 4 laps to go Joey aka Mr. Redlands hit the climb hard and went clear with a few guys. 5 hour energy team were setting tempo, but with 3 to go I bridged across and we were in a very good situation with two guys in a brake of 8 and strong guys still in the group. On the final lap I tried several attacks, but didn’t have enough power to go clear, neither did anyone else and inside the final 500m the peleton was on our wheel. Kenda did a great job bringing back us and setting up their sprinter, but Ty just smoked everyone that still had the energy to sprint to take the win. A great way to finish off a fun week.

During the weekend we visited some of our team sponsors that were at the expo. Felt bikes, Michelin, Head, Smith Optics, Shimano, Giro, Lake, Velo Saddles, De Feet, Osymetrics. It was really fun to see them all, talk to the people behind the brand and see what new stuff they are offering the consumer. Of course it was fun to see also some new brands and some interesting stuff people are offering. I really liked the Power Ice idea – a frozen juice and mineral combo that is excellent on a hot day. During the week we also met Scot Peterson who is the guy behind Cycle Soles. He made all of us custom insoles that make almost any shoe feel like it was made for your feet. 100% personalized, light and very durable. This is definitely an investment that you won’t regret.

One of the most exciting events held at Sea Otter was the MTB Dual Slalom. It was a great spectacle to watch and I bet the participants liked it too. But the week was full of fun moments, a bit too many for this post I’d say. So next time in my blog I will cover some several small incidents that have slipped through the lines in previous blogs. Enjoy these fun facts about the Stated and look forward to the next post:

• It’s possible to “adopt a highway”. Almost the same as adopting a child – you have to take care of it and clean it. Difference is it won’t put you up in a senior home when you get old.

• Race numbers don’t fit on the back pockets. It’s a bit irritating.

• You see some massive oil plantations when going across the country.

• It’s allowed to overtake a car on the right.

• Texting and driving isn’t illegal in all states.

• Some commercials are strikingly against other brands.

• Card payments are super fast. Sometimes you don’t have to sign nor put in your pin.

• Humming birds are cool.

• Even when people know that they have a designated seat in the plane they stand in line at the gate. As always I just try to spend as little time as possible in the metal flying object, so am one of the last ones to board.

Hope you liked the read.

T.s.

on the attack

“Sea Otter Classic” sacensības tika rīkotas “Laguna Seca” sacīkšu trasē netālu no Monterī, Kalifornijas. Četru dienu garš pasākums, kurā apvienotas MTB, saiklokrosa, daunhila un, protams, šosejas sacensības. Dažādas disciplīnas, dažādas vecuma un spēku grupas, tātad daudz dažādu notikumu vienlaicīgi. Pa virsu visām sacensībam īstais burziņš notiek izstādē, kur ir pilns ar galvenajiem riteņbraukšanas un aktīvās atpūtas sponsoriem. Protams, arī kādi nezināmāki atbalstītāji, kas piedāvā ko jaunu un neredzētu.

Viens no lielākajiem pasākuma atbalstītājiem bija “Fleetwood RV” un tādēļ, ka viņi ir ļoti iesaistījušies riteņbraukšanā un ir vieni no lielākajiem mūsu komandas sponsoriem, “Fleetwood RV” bija ieradušies ar trīs milzīgiem kemperiem un paņēma mūs savā paspārnē. Kopā ar mūsu kara kuģi mums bija četras milzīgas mājas, mazākajā dzīvoju kopā ar Džoiju. Vienā no milžiem pat bija kamīns. Jā, nopietni. Kamīns.

Ķersimies pie sacensīām. Pirmajā dienā mums bija jāpiedalās 60minūšu garā kirtērijā. Daļa no veicamā apļa bija uz pašas trases. Turp pa trasi un atpakaļ pa “pit stop” nobrauktuvi. Iepriekšējā dienā nebijām izbraukuši treniņu, jo bijām ceļā uz sacensībām, tādēļ sajūtas nebija pašas labākās. Džoijs arī īsti vēl nebija izveseļojies un Tais arī nejutās labi un es pamanījos nokrist. Nekas nopietns. Līkumā ar pedāli aizskāru asfaltu. Par laimi nevienu nepaķēru sev līdzi un biju vienīgais, kas cieta no muļķīgās kļūdas. Aši biju atpakļ uz riteņa, paņēmu savu pudeli, kura bija izkritusi, un centos noķert grupu. Varēju arī izlaist apli un pievienoties grupai nākamajā, bet biju par šo noteikumu piemirsis. Tiešām sen neesmu braucis kritērijus. Pārāk ilgi gan nenācās ķert, bet, kad noķēru, atrāviens jau bija aizbraucis. Džo bija atrāvienā, bet kad pienāca finišs, tad viņam neizdevās pārāk labs spurts un viņš netika pirmajā sešiniekā.

Sestdien šosejas braucējiem nebija nevienas disciplīnas. Tomēr svētdien jau bijām atpakaļ uz starta līnijas. Šoreiz piedāvājumā bija 1h30 brauciens pa apļiem un mēs tiešām arī veicām visu “Laguna Seca” sacensību trasi. Pazīstamajā “korķuviļķa” nobraucienā izdevās arī ieskrieties līdz 80km/h. Pagāja pāris apļi kamēr kājas iesila, bet pēc 30minūtēm ar katru apli sāku justies labāk. Šoreiz arī bijām pilnā sastāvā uz starta līnijas un spējām arī pat nelielu komandas taktiku izveidot. Kad bija palikuši četri apļi līdz beigām, Džojis jeb Misters Redlands pārbaudīja visus un aizmuka kopā vēl ar pieciem braucējiem. Grupu kontrolēja “5 hour energy” komanda, bet, kad palika trīs apļi, tad arī es pārcēlos uz atrāvienu kopā ar vēl pāris braucējiem. Situācija mums bija lieliska, jo bijām atrāvienā ar divatā un grupā aizmugurē bija arī vēl mūsu komandas biedri. “5 hour energy” komanda nostrādāja ļoti labi, pēdējos 500m noķēra mūsu atrāvienu un izveda savu sprinteri līdz pēdējiem 200m, bet mūsu ātrais Tais bija par viņu ātrāks un izcīnīja otro uzvaru trijās dienās. Izcils noslēgums jautrai nedēļas nogalei.

Pa nedēļas nogali apciemojām daudzos komandas sponsorus, kas bija ieradušies uz izstādi. “Felt” riteņus, “Michelin” riepas, “Head” ratus, “Smith Optics” brilles, “Shimano”, “Giro”, “Lake”, “Velo Saddles”, “De Feet”, “Osymetrics”. Bija tiešām interesanti redzēt un aprunāties ar cilvēkiem, kas slēpjas aiz šiem zīmoliem. Protams, varējām arī apskatīties, ko tieši vēl viņi piedāvā pircējiem. Apskatījām arī, ko piedāvā citi zīmoli, un redzējām daudz ko jaunu, neredzētu. Man patika “Power Ice” piedāvājums – saldētas sulas saldējums ar visiem nepieciešamajiem minerāļiem, kas atsvaidzinās lieliski karstā dienā. Īpaši uz pasākumu bija ieradies Skots Pītersons, cilvēks, kurš slēpjās aiz “Cycle Soles”. Viņš mums katram uztaisīja personalizētas “pēdiņas”, kuras like kurpēs. Vielgas, izturīgas un pielāgotas tieši tavai pēdai un kurpei. Noteikti ieguldījums, kurš atmaksājas.

Viens no skatāmākajiem pasākumiem “Sea Otter” bija “MTB Dual Slalom”. Daudz skatītāju un daudz dalībnieku un disciplīna noteikti patika kā vieniem tā otriem. Šīs četras dienas bija pilnas ar jautriem notikumiem. To ir pārāk daudz, lai iekļautu vienā rakstā, tādēļ nākamreiz jau esmu sagatavojis rakstu ar visdažādākajiem momentiem ne tikai no šīm sacensībām, bet arī notikumie, kuri varētu būt izsprukuši start paragrāfiem iepriekšējos rakstos. Tad nu, lūk, vari izbaudīt arī pāris intersantos faktus, kamēr es ķeros pie nākamā rasta:

• Amerikā ir iespējams adoptēt lielceļu. Tas ir gandrīz tāpat kā adoptācija – tev ir jārūpējas un jātīra pēc viņa. Atšķirība vien tā, ka lielceļs tevi neieliks pansionātā, kad būsi vecs.

• Sacensību numuri ir tik lieli, ka nelien uz muguras kabatām. Nedaudz tracinoši.

• Var redzēt milzīgas naftas plantācijas, kad veic lielus ceļa gabalus ar mašīnu.

• Drīkst apsteigt automašīnas pa labo pusi.

• SMS sūtīšana un braukšana ar automašīnu nav aizliegta visos štatos.

• Dažas reklāmas ir uzkrītoši vērstas pret citiem zīmoliem.

• Maksājumi ar karti ir pārsteidzoši ātri. Dažreiz nav ne jāievada kods, ne jāparakstās.

• Kolibri putniņi ir īpaši jauki.

• Pat tad, kad cilvēki zina, ka viņiem ir īpaši atvēlēta vieta lidmašīnā, viņi tāpat stāv rindā pie izejas. Kā vienmēr, es cenšos pavadīt pēc iespējas mazāk laika tajā metāla putnā, tādēļ kāpju iekšā viens no pēdējiem.

Tas šoreiz arī viss. Ceru, ka patika.

T.s.

Redlands, CA

(originally published April 11, 2014)

We are currently driving up the 5th Highway in California from Redlands to Sea Otter. On a normal trip I wouldn’t be able to write anything, because I would be cramped in a car or something, but thanks to guys at Fleetwood RV we have an amazing coach to travel in. We have 2h behind us and 5h ahead so I have plenty of time to recall my experience while racing in Redlands and my first host housing days.

One of the biggest differences when racing in the States is that during stage races we live in host houses. People are kind enough to open their house and everyday life for a group of cyclists for a week or so. So I would like to thank every host families that helped out the teams in Redlands, especialy our hosts – Kathy, Roger and Monica’s family. The biggest benefit is that we are able to cook and eat what we want and need, because we make our own food. This time we had the amazing Meghan Holowesko cooking for us, so it was just a matter of crawling to the table and letting your taste buds enjoy the meal. Plus we could wash our clothes as much as we needed and avoid the high hotel fees. Sometimes in hotels you get noisy neighbours, but when host housing you are sure to have peace and quiet when it’s bed time.

The team had previously stayed with these hosts, so they already knew them, but for me it was all new. And I think we hit the jackpot with the hosts. We had two houses. The one I stayed in had a garden full of orange trees, a couple of grapefruit trees, lemon trees and an avocado tree. So we were able to go and pick some oranges, make some fresh lemonade or whatever. Reminded me a little bit of my training camp in Spain where the smell of oranges would tag along on every ride. The other host house was just next door so we didn’t need to drive around or anything. Monica’s house had a swimming pool, but the best part was the amazing cook that would make us rice cakes, fruit smoothies and muffins. Although I limited the muffins, because I still eat gluten free. Most importantly though the people that lived in the houses were very welcoming, helpful and cheered us on while we were racing.

Now let’s get to the racing. We got to Redlands a few days before so we were able to see the TT course, the first and the last stages. The first stage was a circuit race with a 400m climb every lap, a fast descent, a technical section and back up the hill. We did 20laps. The start was fast, but we were all trying to save energy for the final, because we knew that that would be when it counted. As Craven had told us before the race the goal was not to lose time on the GC, and get through in one piece. Also he said that we don’t have to win the stage, but that he wouldn’t be against it if we did. When the last two laps came around a lot of guys were a bit tired, so that’s when we made our move. We got all the team to the front and stretched things out. Going into the final straight I was on the front and deposited four of our guys with 400m to go, that was enough for Dion to win it and take the leaders jersey. A pleasant start to the tour.

Second stage was an out and back ITT . The difficult part was that it was at altitude. Before breakfast all of us got on the bikes a little bit to wake up the legs, so that the warm up wasn’t so hard. We drove up the climb to the start of the race. We had done the parcour before so we knew what lies ahead. After a warm up I was ready to go. Or so I though. When we did the recon there was a headwind going out and a tailwind on the way back, so I though I would still try and ride harder on the way out and try to keep my advantage on the way back. That was not the best choice as on the way back I came almost to a complete standstill and lost a minute to the winner of the day. The warm up as well wasn’t my best, but as I had lost time the previous day I was out of the GC either way.

After the ITT we had 4 guys in the top 20 withing 30 seconds of the leader so we had several cards to play. The third stage had a longer circuit with a longer climb. Already in the first lap I struggled. I just didn’t have it. The race was aggressive with several attacks, but on the way to the first bonus sprint the group was together so I lead out Joe. After a few moments of shoulder rubbing it was sprinting time and Joe got 2nd on the line which gave him 2 seconds. Not too long after that a break established themselves. 11 guys, but unfortunately none of my team mates. Optum had the leaders jersey so they set a tempo. Well… I wouldn’t call it a tempo exactly, as the break went further up the road. With 40k’s to go they had advantage of 5minutes. It was time to put the hammer down and bring those guys back. Me, Oscar, A.Ray and Joe got on the front and set a real tempo. The gap started to come down, which in return gave us motivation, so we just kept on riding. An Optum guy helped us a little as well. By the time we hit the climb for the last time and I gave my last energy ounces to pull the peleton along we were just on the wheel of the break. A job well done. Now I had to just try and get over that small climb and not fall of the bike on the descent. When we crossed the finish line Brian told us that Ty had gotten 2nd. I was really happy. We were still in the GC and we had another podium on a stage.

The 4th stage was a crit in down town Redlands. It started only at 4PM so we rolled out in the morning for a very light spin. Everyone was very excited to try and win the crit, but it wasn’t that easy. I wanted to save some energy, so the first 40min I just rolled along in the group. The last 30min were hectic. Guys going from one side to the other without any real reason and as much as I would have liked to help in the final I found myself 40guys down with 3 laps to go. Even if I had made it to the front I would spend too much energy to help, so I just let guys pass me and dropped down a bit further so that I would be out of trouble and not have to fight for position.

The final stage was the hardest one. It would decide who has the legs to take the overall. The day started out bad. Joe had gotten sick over night and would not take the start. I got dropped even before the race really started on the first climb and never saw the front again until they pulled me out. We just rolled along in a group of 20ish people until the judges told us to stop. They still gave us a place and a finishing time(some 30min down of the winner), but it definitely felt and in my mind is a DNF. The day got better though. In the final lap Joey attacked from the field, bridged up to the break, smashed the break and got away with another guy in the last 10km. We cheered him on in the final laps through town as the gap to the reduced group got bigger. Joey managed to out sprint his companion to take both the stage and the overall victory. Ty and Dion were in the group behind him and that helped us secure the team GC as well. It was a bit bitter sweet day for me, because I couldn’t help the guys not even a little, but I was super happy for them as they had smashed everyone else in the race.

After the race we had a really nice cook out with both host families. The next two days while we still stayed in Redlands we took the chance and sunbathed by the pool and took a dip to refresh from time to time.

Looks like this is one of the longest posts so I will keep my funny facts for next time. I believe that after this weekend when we are back “home” in Greenville and have experienced the festival/racing in Sea Otter I will have some thing to write. Thanks for reading and until next time stay safe and keep riding.

T.s.

first time seeing a tire swing.

Šobrīd esam uz piektās šosejas Kalifornijā ceļā no Redlands uz Sīoter. Normālā situācijā es nevarētu uzrakstīt ne teikuma, jo būtu iespiests šaurā mašīnā. Pateicoties mūsu sponsoram “Fleetwood RV”, mums ir lielisks kemperis, kurā mēs varam izvērsties kā karaļi. Ceļā esam jau divas stundas un vēl jābrauc kādas piecas, tādēļ man ir pietiekoši laika, lai uzrakstītu par sacensībām Redlands un pirmo pieredzi dzīvojot pie kāda mājā sacensību laikā.

Viena no lielākajām atšķirībām, braucot sacensības ASV, ir tā, ka bieži vien viesnīcu vietā komandas tiek uzņemtas cilvēku mājās. Cilvēki ir pietiekoši atsaucīgi, lai pieņemtu baru riteņbraucēju savās mājās un savā ikdienā uz kādu nedēļu. Pateicoties šiem cilvēkiem, sacensību organizatori var izvairīties no lielām viesnīcu maksām. Lielākais labums, dzīvojot pie kāda mājās, ir tas, ka varam gatavot un ēst paši savu ēdienu. Šoreiz mums bija lieliska pavāre Megana. Atlika tikai aizrāpot līdz galdam un ļaut ēdienam dejot uz mēles. Protams, patīkami ir arī tas, ka drēbes var izmazgāt veļasmašīnā, bez lielajiem viesnīcu tarifiem. Dažreiz viesnīcās gadās kādi semināri vai vienkārši skaļi kaimiņi, tad, dzīvojot mājā, vari būt drošs, ka, tad, kad pienāks laiks iet gulēt, apkārt valdīs klusums.

Komanda jau bija palikusi pie šiem saimiekiem, tādēļ viņi jau pazina šīs man neredzētās sejas. Liekas, ka trāpījuši bijām desmitniekā ar saimniekiem. Dzīvojām divās mājās. Māja, kurā es dzīvoju bija ar lielu dārzu, kurā bija vairāki apelsīnu koki, pāris greifrūtu koki, citronu koki un viens avokado koks. Mums tika dota zaļā gaisma mieloties ar augļiem. Ēdām apelsīnus, taisījām limonādi, ņam, ņam. Atausa atmiņā Spānijas nometne, kad apelsīnu smarža pavadīja katrā treniņa braucienā. Otri saimnieki bija kaimiņi, tādēļ nekad nevajadzēja lieki braukāt apkārt. Monikas mājai bija baseins, bet patīkamākais bija tas, ka viņa prata ļoti labi gatavot un pagatavoja mums rīsu kūkas sacensībām, augļu sulas un mazas kūciņas. Es gan pārāk uz kūciņām nepretendēju, jo vēl jorpojām izvairos no miltu produktiem. Tomēr vispatīkamākais bija tas, ka cilvēki, kas dzīvoja šajās mājās bija ļoti laipni, izpalīdzīgi un nāca mūs atbalstīt sacensībās.

Laiks ķerties pie sacesnībām. Ieradāmies Redlands pāris dienas pirms, tādēļ paspējām apskatīt gan individuālā brauciena trasi, gan pirmās un piektās dienas apļus. Pirmais posms bija pa apļiem ar 400m kāpumu katrā aplī, ātru nobraucienu, nelielu tehnisku daļu un atkal atpakaļ kalnā. Jābrauc bija 20 apļi. Starts, protams, bija ātrs, bet mēs centāmies saglabāt spēkus pēdējiem apļiem, jo zinājām, ka tas būs brīdis, kad izšķirsies, kurš uzvarēs. Kā Kreivens mums teica pirms sacensībām, galvenais bija nezaudēt laiku kopvērtējumā un tikt līdz finišam vienā gabalā. Vēl viņš minēja, ka nav obligāti jāuzvar posms, bet, ka viņam nebūtu iebildumu, ja arī mēs uzvarētu. Kad pienāca pēdējie divi apļi lielāka daļa bija jau saguruši. Bija pienācis laiks mums rīkoties. Visa komanda atradāmies grupas priekšā un sākām paši uzņemties iniciatīvu. Pēdējo līkumu izbraucu pirmajā pozīcijā un nogādāju atlikušos komandas biedrus 400m no līnijas, kas bija pietiekoši, lai Dions uzvarētu un kļūtu par sacensību līderi. Labs sākums sacensībām.

Otrais posms bija individuālais brauciens. Sacensības grūtas padarīja fakts, ka atradāmies diezgan augstu virs jūras līmeņa. Pirms brokastīm visi nedaudz pavizinājāmies uz riteņiem, lai vēlāk būtu vieglāk iesildīties. Devāmies augšā kalnā ar mašīnām uz starta vietu. Tā kā bijām izbraukuši trasi prims tam, zinājām, kas mūs sagaida. Pēc iesildīšanāš biju gatavs braukt. Vismaz tā man likās. Kad iepazināmies ar trasi, tad turpceļā bija pretvējš un atpakaļ pavējš, nodomāju, ka mēģināšu turp iztērēt vairāk spēkus un atpakaļ ceļā tik centīšos saglabāt pārsvaru. Šis nebija pats labākais lēmums, jo otrajā daļā likās, ka atduros pret sienu. Finišēju ar laiku, kas bija par minūti sliktāks kā uzvarētājam. Iesildīšanās arī nebija pati labākā, bet tā kā jau iepriekšēja dienā biju pazaudējis nedaudz laika, tāpat bija skaidrs, ka par kopvērtējumu vairs necīnos.

Pēc individuālā brauciena mums bija četri braucēji ne tālāk kā 30 sekundes no uzvarētāja, kas nozīmēja, ka mums ir pāris kauliņi, ko izspēlēt. Trešais posms bija ar garāku apli, kuru veicām piecas reizes. Jau pirmajā aplī, braucot kalnā, man gāja grūti. Man vienkārši nebija iekšā. Sākums bija ātrs un agresīvs, bet, tuvojoties pirmajam starpfinišam, visa grupa bija kopā, tādēļ palīdzēju Džo pacīnīties par sekundēm. Pēc nelielas pagrūstīšanās, pienāca laiks spurtam un Džo šķērsoja līnijo otrais, kas deva viņam divu sekunžu bonifikāciju. Neilgi pēc tam izveidojās atrāviens. 11 cilvēki aizmuka, bet diemžel neviens no mūsu braucējiem tur nebija. Līderu komanda novietojās grupas priekšā un turēja tempu. Labi… Īsti nevarētu to saukt par tempu, jo atrāviens ātri vien attālinājās. Kad bija atlikuši 40km līdz finišam atrāviens bija piecu minūšu attālumā. Bija pienācis pēdējais brīdis, lai ko darītu lietas labā. Es, Oskars, Eirejs un Džo aizbraucām uz grupas priekšu un tiešām uzturējām kārtīgu tempu. Attstarpei samazinots, mūsu motivācija palielinājās un centāmies vēl vairāk. Vienu brīdi arī palīdzēja viens braucējs no līderu komandas, bet tas īsti neko nemainīja. Kad bijām kalna pakājē vēl pēdējo reizi, sakopoju savus pēdējos spēkus un aizvilku grupu līdz atrāviena aizmugurējam ratam. Darbiņš padarīts. Atlika tik sameklēt vēl kādu kripatiņu enerģijas un tikt pāri kalnam. Kad šķērsojām finiša līniju, Brajens pateica, ka Tajs ieguva otro vietu. Biju tiešām priecīgs. Kopērtejumā vēl varējām cīnīties par uzvaru un bijām izcīnījuši vēl vienu pjiedestālu.

Ceturtais posms bija kritērijs pašā Redlands centrā. Sākums bija tikai 16.00, tādēļ no rīta izbraucām nelielu, pavisam vieglu treniņu. Komanda bija noskaņojusies uzvarai, bet tas nemaz nebija tik viegli. Sākumā centos nedaudz pataupīt enerģiju, tādēļ pirmās 40minūtes grupas priekšā nerādījos. Beigu 30 minūtes bija neparedzamas. Braucēji svaidījās no vienas ceļa puses uz otru bez īpašiem iemesliem, tādēļ, kad trīs apļus līdz beigām tiku aprīts un atrados ap 40 pozīciju nolēmu, ka nav īsti vairs jēgas cīnīties. Pat ja tiktu līdz pirmajai pozīcijai, tad būtu patērējis tik daudz spēka, ka īsti nevarētu palīdzēt komandai. Ļāvos grupai sevi aprīt vēl dziļāk, lai pavisam nav jācīnās par pozcījiu un jāsatraucās par kritienu.

Noslēdzošais posms bija visgrūtākais un izšķirošais kopvērtējumam. Diena sākās slikti. Džo pa nakti bija kļuvis slikti un viņš nemaz nestājās uz starta līnijas. Toties es jau pirmajā kalnā atpaliku no grupas un vairs neredzēju grupu līdz tiesneši manu grupu noņēma no trases. Grupā braucām kādi 20 cilvēki un, kad bijām kādas 9minūtes aiz grupas, tiesneši mums pateica, ka pietiek. Viņi iedeva mums finiša vietas un laiku(ap 30 minūtēm aiz uzvarētāja), bet tāpat sajūta bija, ka būtu izstājies. Tomēr diena vēl nebija galā. Džoijs pēdējā aplī aizmuka no grupas un noķēra atrāvienu, neilgi pēc tam viņš iznīcināja arī atrāvienu un atradās sacensību pirmajā pozīcijā kopā ar vēl vienu braucēju. Pilsētas apļos atbalstījām viņu, attālumam līdz grupai palielinoties. Finiša sprutā Džoijs bija ātrāks un uzvarēja gan posmā, gan kopvērtējumā. Taijs un Dions bija grupā aiz Džoija un tas palīdzēja mūsu komandai arī izcīnīt uzvaru komandu kopvērtējumā. Ne pati patīkamākā diena man, bet biju ļoti priecīgs, ka džekiem izdevās parādīt, ka esam stiprākie un uzvarēt.

Pēc sacensībam kopā ar abām saimnieku ģimenēm dārzā cepām gaļu un pavadījām jauku vakaru. Nākamās divas dienas, kamēr vēl palikām Redlands, izmantojām iespēju un pasauļojāmies pie baseina, kā arī atsvaidzinājāmies baseinā, kad bija par karstu.

Izskatās, ka viens no garākajiem rakstiem padevies, tādēļ šoreiz neiekļaušu interesantus faktus, bet pataupīšu tos nākamajai reizei. Domāju, ka pēc šīs nedēļas nogales, kad būsim atpakaļ “mājās” Grīnvilā un būsim pieredzējuši festivālu/sacensības Sīoter, noteikti atradīsies par ko uzrakstīt. Paldies, ka lasīji un līdz nākmajai reizei.

T.s.

SoCal training and NHL Live / Treniņi un NHL dzīvajā

(originally published March 29, 2014)

Writing my previous blog about the first impressions from California I was already thinking about my next one and what I should include. So I didn’t take a lot of time before starting this one. Here you’ll be able to read about my first live NHL game, first criterium race in the States and the training I have done here.

It’s been a while since I have written about my training so this is where I’ll start. This year the biggest difference is that after a good 2-4week build I have a week where I would do only around 12h of bike riding. For me that is a bit weird, but I try and enjoy the rest weeks by doing something new. To benefit more from my rest week me and a few other team mates have started doing hot yoga on light days or days when it was raining. I like to move around and not sit on my coach all day, so hot yoga is a good way to get that sweat pumping and get something similar to core training done. I still try and do some core workouts at the house, but doing them with people around is so much more fun and the exercises are different each time so I can take some ideas with me and add them to my own workouts. Bike wise I have started finally doing some higher intensity rides as well. The training is simple. Usually I have 3 day blocks of long rides. I would do 5-5-5h and do some interval training on the first and third day. Then have an easy day and go for another three day block. As the first big race approaches, the intensities get higher, the efforts get shorter I would have to have two easy days in between the training blocks so that I could manage to do the efforts needed and not have to recover for too long after. The goal is to still train hard, but to recover more so that I just don’t go too deep. I have also started to do some before breakfast rides. I would wake up, get dressed and jump on the rollers or go out for a 30min spin. The goal is to get the metabolism up and burn some extra fat.

When we first arrived here I also managed to set up my TT bike and have tried doing some intervals in the aero position, because already in the first stage race there is a ITT waiting for us. I feel really good in my position and the bike is really fast, so I am just hoping to do my best in the individual effort. Another workout I have started doing only recently is a VO2 or Power interval workout. It’s really simple – just go as hard as you can for 2/3min, recover the same amount of time and go as hard as you can again. Do that a couple of times and hope that your heart doesn’t jump up your throat. This is a hard one and should be done only when your fitness is ready.

My team mates are doing some similar stuff and that’s the way it should be because we are all coached by the guys from Carmichael Training Systems. While in the training camp we would all arrange our three day blocks together, so that we could try and push each other that little bit more and that there would be someone to talk to when you have already done 120km, but still have to do another 30 more.

A criterium is like a hard interval training. Usually it’s between 60-90min on a less then 2km loop which you ride over and over again. Because it’s a short effort everyone goes hard from the beginning, so you just have to buckle up and hold on. When we rolled up for the race I already had done more then a 100km, but that was just part of training. The race itself was 75min, but the loop was quite boring with a total distance of 1km and only three corners. Plus you could pedal through them. The racing was fast and we covered over 56km, good thing I didn’t get dizzy. We were seven team mates on the start line so covering breaks was easy and we just tried to get away from the field. In the last 10minutes of racing a break went clear with two our guys in it, so I just tucked in behind the riders trying to catch them and waited to see what happens. Our guys made it to the line, but they weren’t too far off from being brought back, so it got pretty exciting in the end. I couldn’t even make out if they are going to get caught or not. In the end it was another good day for us and a very deserved victory for Joe Lewis who has always been up there and riding hard.

And here’s the best part of this blog. My experience in the NHL arena. Well maybe not the best part of this blog, but definitely best part of my trip to California. I was really excited when I heard that Tys’ manager could be able to hook us up with tickets. He did. And the seats we got were awesome. We were really close to the ice. The game we went to was between the L.A. Kings and the Washington Capitals. Two great teams with some really nice star players. The Kings have Kopitar and the Capitals have Ovechkin. We were sure to have a good game in our hands. I was so excited before leaving for the game that I looked at all the team players signed up for the game, what people were predicting, some statistics and some other stuff. The Kings were on a three game losing streak, but the Capitlas hadn’t won in the Staples Arena since 2008.

Of course the traffic was bad again, but when we finally got to the arena I couldn’t stop smiling. Plus I was meeting and old friend from Latvia – Kristaps Liepiņš, who is studying in San Diego. I waited for Kristaps to arrive and we headed inside.

Every game starts with the national anthem and there is always a game hero. This time it was a police officer who was being awarded for exceptional service. All the guys from Hincapie Devo Team asked me if there will be a fight, I assured them there will be one. Sure enough we had a fight on our hands in the first five minutes of the game, but the best part was that they started throwing punches just in front of us. L.A. Kings scored first and the arena went wild, it was Kopitar who scored and thanks to all the guys I was the one who could keep the game puck Kopitar had signed before the game. The second period ended with no goals, but the Capitals responded with a sneaky one in the third period. We were all on the edges of our seats when they went into overtime. Overtime ended and there was still no winner. So it was time for the shoot-out. Can you imagine?! An NHL game, with a fight, with great teams playing and it ends in a shoot-out?! How can this get better? It can! When the goalie denies Capitals a goal, the home team wins and the arena goes bonkers once more. An awesome night. One to definitely remember.

The weird part of America is that everything is commercialized. They give some souvenirs, some vouchers, through out Tshirts, have dance offs for air plane tickets. But the funnies thing is DISC Sports&Spine Power Play or McFlurry Minute(last minute of the 2nd period) and so on.

Hope you liked the read and here are some fun facts again:

• Still weird me out the commercials in ice hockey games

• Awesome bike mounts on public buses.(They are located in the front, so that the driver and all the passengers behind can keep an eye on them)

• Saw a guy with an oxygen tank walking around, drinking wine

• People tend to eat breakfast while driving. Even cereal.

• When a car is unlocked only the drivers doors are open, you have to specifically unlock all the other doors.

• Numbers on houses go up to 40 000, so if you know just the street, it might not help.

Thanks for reading. I love comments, suggestions so if you have some, just write them down.

T.s.

Rakstot iepriekšējo blogu, jau biju domās par nākamo un ko iekļaut rakstā. Tādēļ, lai arī pārāk daudz nepiemirstu, sāku rakstīt jau laicīgi. Šoreiz varēsi izlasīt par pirmo NHL spēli, ko apmeklēju, pirmo kritēriju, kurā piedalījos un arī par treniņu režīmu.

Sen gan neesmu rakstījis par treniņiem un uzdevumiem, tādēļ šoreiz ar to arī sākšu. Struktūra nedaudz ir mainījusies, jo pēc 2-4 nedēļu kārtīgiem treniņiem, man ir nedēļa, kurā es nobraucu tik ap 12 stundām. Liekas nedaudz jocīgi, bet tādēļ cenšos kaut kā mēģināt to izbaudīt un atrast kādu jaunu aktivitāti. Lai atpūtas nedēļa būtu lietderīgāka, tad kopā ar pāris komandas biedriem sākām apmeklēt karsto jogu. Neesmu persona, kurai patiktu sēdēt visu dienu dīvāna, tādēļ ir patīkami lietainās dienās izkustēties. Karstā joga ir lieliska, lai kārtīgi pasvīstu un patrenētu gan lokanību, gan ķermeņa dziļos muskuļus. Cenšos arī mājās pataisīt kādus dziļo muskuļu vingrinājumus, bet, darot to kopā ar citiem, motivācija ir lielāka un iegūstu jaunu vingrinājumu klāstu saviem treniņiem. Uz riteņa esmu sācis arī braukt augstākas intensitātes intervālus. Sistēma nav sarežgīta. Parasti tie ir 3 dienu cikli ar garākiem treniņiem. Plānā varētu būt 5-5-5 stundas un pirmajā un trešajā dienā kādi speciāli uzdevumi. Tad viena diena ar pavisam īsu treniņu un aidā nākamajā ciklā. Pirmajām lielajām sacensībām tuvojoties, intensitāte palielinās, intervāli kļūst īsāki un atpūtas dienas biežākas. Ir nepieciešama pietiekoša atjaunošanās, lai spētu veikt intervālus un neiebrauktu pārāk lielā bedrē, no kuras būtu grūti tikt ārā pirms sacensībā. Esmu arī sācis izbraukt ar velo jau pirms brokastīm. Pamostos, saģērbjos un kāpju uz riteņa, lai izripinātu 30minūtes. Mērķis ir pamodināt ķermeni un paaugstināt vielmaiņu, kas savukārt padedzinātu liekos tauciņus.

Kad atbraucām uz šejieni, tad man arī izdevās beidzot uzkāpt uz sava individuālā brauciena riteņa. Esmu arī pamēģinājis pāris intervālus, lai saprastu kā jūtos pozīcijā, kad jācenšas aizķert pēc iespējas mazāk vēja. Jūtos diezgan ciešami, daudz labāk kā parasti un ar ticību, ka ritenis pats ir jau ātrs, centīšos arī labi nostratēt individuālajos braucienos. Vēl viens intervālu veids, ko nesen esmu uzsācis ir tā saucamie VO2 jeb Jaudas intervāli. Nekā sarežģīta – min 2-3 minūtes, cik vien spēj, tikpat daudz mēģini atelpoties, lai atkal varētu maukt, cik jaudas. Pāris reizes izpildi ciklu un ceri, ka sirds pa muti neizleks. Šie intervāli nav viegli un noteikti jātaisa tikai tad, kad ķermenis tam ir gatavs.

Komandas biedriem ir diezgan līdzīgi treniņi un tā arī tam vajadzētu būt, jo visi tiekam trenēti ar “Carmichael Training Systems” treneriem. Kamēr esam nometnē, mēģinam saskaņot trīs dienu blokus kopā, lai varētu visi kopā braukt garos treniņus un mēģināt nedaudz citus paspīdzināt. Protams, patīkami ir arī pārmīt ne tik pedāļus, bet arī pāris vārdus, kamēr pavadi piecas stundas uz riteņa.

Kritērijs ir kā kārtīgs intervālu treniņš. Parasti tas ilgst 60-90 minūtes pa apli, kas nepārsniedz 2kilometrus. Tādēļ, ka tas ir ļoti īss brauciens visi ir “agresīvi” noskaņoti un jau no pirmajiem metriem mēģina mukt prom. Kad atbraucām uz sacensībām, biju jau nobraucis vairāk kā 100km, bet tā bija tikai daļa no treniņa. Šoreiz kritērijs bija 75minūtes, bet aplis nebija pārāk interesants – ap vienu kilometru garš un ar trīs līkumiem, kuros varēja izbraukt cauri minoties. Šī iemesla dēļ sacensībās nobraucām virs 56km, labi, ka galva nesāka griesties. Bijām septiņi komandas biedri uz starta līnijas, tādēļ atrasties katrā atrāvienā nebija pārāk sarežģīti. Kad bija atlikušas 10 minūtes, mums bija divi braucēji atrāvienā, man vienīgi atlika iekāroties ērti un izbaudīt braucienu līdz finišam. Beigās gan grupa strauji tuvojās un līdz pēdējam brīdim pat es nespēju saprast vai noķers mūsu vīrus vai nē. Mūsējie finišēja pirmie un visi varēja atkal gavilēt. Ļoti pelnīta uzvara bija Džo Luisam, kurš vienmēr ir notikumu karstumā.

Lūk, arī pienākusi mana bloga labākā daļa. NHL arēnas apmeklejums. Labi, varbūt ne šī raksta, bet noteikti brauciena uz Kalifornijas lieliskākā daļa. Biju ļoti patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka Taja menedžeris varētu dabūt mums biļetes uz spēli. Viņš tās arī dabūja. Sēdvietas bija lieliskas. Bijām ļoti tuvu ledum. Spēle norisinājās starpt Los Andželosas “Kings” un Vašingtonas “Capitals”. Divas lieliskas komandas ar savām zvaigznēm sastāvos. “Kings” sastāvā spēlē Kopitars, bet “Capitals” – Ovečkins. Bija garantēta laba spēle. Biju tā iekarsis, ka pirms braucām uz spēli, jau skatījo, ko saka citi cilvēki par gaidāmo maču, kādus sastāvus komandas liek viena otrai pretim, statistiku un vēl šo to. “Kings” bija zaudējuši pēdējās trijās spēlēs, bet “Capitals” kopš 2008.gada nebija uzvarējuši nevienu spēli “Staples” arēnā.

Protams, ka satiksme atkal bija drausmīga, bet, kad beidzot nonācām arēnā, nespēju beigt smaidīt. Piedavām bija sarunāta tikšanās ar senu draugu no Latvijas – Kristapu Liepiņu, kurš šobrīd studē San Diego. Sagaidīju, kad Kristaps ierodas un devāmies arēnā.

Katra spēle sākas ar himnu un liekas, ka vienmēr ir spēles varonis, kurš tiek apbalvots. Šoreiz tas bija kāds policists, kurš tika apbalvots par varonību. Visi komandas biedri prasīja vai būs kautiņš, protams, teicu, ka obligāti būs. Kā izrādījās pirmais kautiņš jau bija, kad vēl nebija nospēlētas pat piecas minūtes no spēles. Foršākais gan tas, ka kautiņš bija tieši mūsu stūrī, mūsu acu priekšā. Mājinieki pirmie guva vārtus un arēna uzsprāga. Ripu vārtos ieraidīja pats Kopitārs. Pateicoties komandas biedriem, es varēju paturēt spēles ripu, kuru pirms spēles bija parakstījis pats “Kings” varonis. Otrais periods noslēdzās bez vārtu guuma, bet viesi atspēlēja deficītu trešajā trešdaļā. Pienāca papildlaiks, bet arī pēc papildlaika uzvarētājs nebija zināms. Bullīši! Kurš to būtu spējis iedomāties?! NHL spēle, dūru izvicināšana, lieliskas komandas un, lai noskaidrotu uzvarētāju, jāmet bullīši?! Kā gan tas varēja kļūt vēl labāk? Varēja. Brīdī, kad “Kings” vārtusargs atvaira pēdējo pēcspēles metienu un mājinieki uzvar. Arēna atkal eksplodēja ar gavilēm. Lielisks vakars. Tāds, kuru noteikti ātri nepiemirst.

Viena no jocīgajām lietām Amerikā ir tā, ka visur ir reklāmas. Suvenīri, kuponi, tkrekli viss tiek izspēlēts kaut kādā veidā starp klātesošajiem faniem. Vienā no konkursiem diviem cilvēkiem tika dotas 10sekundes katram, lai parādītu savus labākos deju soļus un uzvarētjās saņēma biļetes lidojumam uz kādu no spēlēm. Tomēr smieklīgākais bija “McFlurry Minute” – pēdējā minūte otrajā periodā, “DISC Sports&Spine” vairākums un tā tālāk. Tiešām ko tik neiedomājas.

Ceru, ka patika lasītais un, lūk, arī pāris interesanti fakti:

• Vēljoprojām liekas jocīgas tās hokeja spēles reklāmas/atbalstītāji.

• Pārdomāti veloturētāji uz sabiedriskā transporta autobusiem. Tie novietoti autobusu priekšā tā, lai vadītājs un arī pasažieri varētu tos pieskatīt.

• Redzēju vīrieti ar skābekļa balonu, staigājot apkārt un dzerot vīnu.

• Cilvēki brokasto braucot. Pat brokastu pārslas no bļodiņas nav izaicinājums.

• Kad atslēdz signalizāciju mašīnai, atslēdzas tikai vadītāja durvis. Jāpiespiež speciāla poga, lai atvērtos arī pārējās durvis. Vēl viens piemērs, ka amerikāņi tiešām pārvietojas mašīnās pa vienam.

• Māju numuri sasniedz pat 40 000, tādēļ, ja zini tikai ielu, ar to var nepietikt.

Tiešām paldies, ka lasīji. Man ļoti patīk komentāri un ierosinājumi, tādēļ droši uzraksti kaut ko arī man.

T.s.

First days in Cali / Pirmās dienas Kalifornijā

(originally published March 25, 2014)

After spending a month in Greenville it was time to fly out to California for a good training camp before Redlands Classic – the first stage race of the season. It’s really nice to have team training camps during the season not only in the beginning of one. It allows to bond with your team mates, get some good training in and even do some smaller races beforehand in order to get to know how everyone races. So far in this training camp I have gotten to know Cali a little bit, been to a NHL game, visited Felt Bike offices and done my first criterium in the US.

First things first. What is there to know about California? Everyone will tell you that the weather is good, the roads are good, the canyons are beautiful, the training is good, the people are fit and bla bla bla. For sure, there hasn’t been a day when the sun hasn’t come out. Riding through the canyons is not only a really good work out, because of the climbing you do, but is really stunning. But I like to look at the things that are not seen or told by every visitor. At least I think I do that. We landed in L.A. when I noticed that we had a few celebritys on our flight. When we got in the van and started our drive to the house we were going to stay in it didn’t even take five minutes until I saw a Lamborghini. Since then I guess I have seen more exclusive cars in the 10 days we are here then I would if I would have live my whole life in Latvia. And we even haven’t gone to Hollywood. To see a Porsche, a Jaguar, a Camaro, a Mustang or whatever is just a question of whether you have time for a ten minute walk. The of course the occasional chopper would fly by and I even managed to see a plane towing a banner. People here are well off, so there are more exclusive looking restaurants, houses and everything else really. It took only two nights to experience my first earthquake. I woke up and felt like someone was shaking me, but when I looked up and saw no one, but just the ceiling moving I realized it was an earthquake. Because I was still half asleep it didn’t really bother me and when it ended I just got out of bed and get dressed as it was time to get up anyway.

Only a couple of days after we arrived we had arranged for the whole team to go down to Felt Bike and have a tour around their offices. I wasn’t really excited at first as that meant having to spend the whole day away and waiting in traffic a lot. Yeah, traffic here awful to say the least. It just feels like rush hour never ends in Cali. Everyone has a huge car and is sitting alone in the car and wondering why the traffic jam is so long?! C’mon… Anyway. Felt. It felt that Felt really were excited to have us. The offices were small, but it’s not a big company. So it surprised me how many people they had employed for developing faster, more aerodynamic, lighter, stiffer and all round better bikes. Another thing that surprised me was that they had a 3D printer. Not a huge one, but nevertheless it was the first 3D printer I have seen in my life. That just adds to the feeling that they really use the latest technology for making their bikes. No wonder Kittel won four stages in last years Tour on it. The company is named after Jim Felt, who is the guy that started the company. He started by building bikes on his own and had some revolutionary ideas, so I guess that’s why they are still giving it 100% to development. After the day spent with the great people of Felt I had even more confidence in my bike and that no matter what I will always have an advantage on my rivals.

The team is staying in two houses and I am one of the lucky ones to be living in a house full of cycling jerseys, books, DVDs, bikes and a lot of posters. I sometimes feel like I am in a museum. Really. The collection is very impressive to say the least. I started reading the book I took with me from Latvia, but when I saw “The Flying Scotsman”, I put my book back in my bag and started reading that one. So far I have really enjoyed it. I love hearing about how people got into cycling. Especially, the out of ordinary storys.

I will write about my first NHL game and the first US crit next time as it seems already like a long read. I guess I should start writing more about the training I am doing as well. But not to have my readers totally disappointed here are a few fun facts:

• Spanish is widely used in the country. Signs, movies, channels, food and not only that.

• Gummy bear multi vitamins.

• The commercials where there is a guy speaking in the background, asking questions – they do exist.

• Food is sold everywhere even at an office supply store.

• Ice in every drink. I just always have to ask for no ice.

• Iphone docks in every house. Radios, chargers, speakers you choose.

• Chinese TV is a reality.

• Still chimneys in all the houses even in Cali where there is never winter.

• Neighbourhood watch.

Thank you so much for reading and sorry for not writing sooner.

T.s.

Mēnesi pavadīju Grīnvilā, bet nu bija pienācis laiks lidot uz Kaliforniju, kur, lai pienācīgi sagatavotos pirmajai sezonas daudzdienai, mums bija ieplānota kopējā treniņnometne. Parasti komandām treniņnometnes ir tikai gada sākumā, tādēļ ir īpaši patīkami, ka mums ir iespēja pabraukt kopā arī visas sezonas garumā. Tādejādi tas ļauj mums tuvāk iepazīt vienam otru, izbraukt kārtīgus garos treniņus un pat piedalīties kādās sacensībās kopā, lai vairāk redzētu kā katrs uzvedās pelotonā. Kopš esmu ieradies ir sanācis nedaudz iepazīt apkārtni, apmeklēt pirmo NHL spēli, apciemot “Felt” biroju un pat piedalīties pirmajā ASV kritērijā.

Pirmkārt, ko vajadzētu zināt par Kaliforniju? Visi, kas šeit ir bijuši noteikti pieminēs, cik patīkami ir laikapstākļi, cik labi ir ceļi treniņiem, cik skaisti ir kanjoni, cik cilvēki šeit ir labā formā un tā tālāk. Protams, nav bijusi diena, kad saule nebūtu mirdzējusi logos. Treniņi starp kanjoniem ir ne tikai kārtīgs treniņš, jo nākas braukāt augšā, lejā, bet arī tiešām apburoši skati ir katrā virsotnē. Tomēr, man tīk mēģināt ieraudzīt arī ko ne tik acīm redzamu. Kad nolaidāmies Los Andželosas lidostā, pamanīju, ka pat mūsu lidmašīnā bija pāris mazāk zināmas TV zvaigznes. Kad iekāpām busā, lai dotos uz māju, kurā dzīvosim, nepagāja ne piecas minūtes līdz ieraudzīju pirmo Lambordžīnī. Kopš tā brīža liekas esmu redzējis vairāk eskluzīvu mašīnu, kā būtu redzējis visas dzīves laikā Latvijā. Taču vēl pat neesmu bijis Holīvudā. Izejot no mājas kaut uz desmit minūtēm, noteikti ieraudzīsi kādu prošu, mustangu, kamaro vai ko citu ne tik standartizētu kā “Golf”. Reizi divās dienās, protams, palido kāds helikopteris garām, vienreiz pat izdevās redzēt lidmašīnu, pie kuras bija piesieta reklāmas afiša. Cilvēkiem šeit naudas netrūkst, tādēļ retorāni, mājas, kafejnīcas un viss pārējais izskatās dārgs. Vēl man šeit ir izdevies piedzīvot pirmo zemstrīci. Pamodos no tā, ka likās, ka kāds mani mēgina pamodināt, paskatījos, bet istabā atrados viens, tad arī pamanīju, ka ne tikai es kratos, bet arī gulta un griesti. Sapratu, ka tā ir zemestrīce, bet, tā kā vēl nebiju īsti pamodies, tad īpaši nesatraucos un kad zemestrīce beidzās vienkārši piecēlos, saģērbos un devos brokastīs, jo tāpat bija laiks celties.

“Felt” bija uzaicinājuši mūs apciemot viņu biroju, kas atradās ne pārāk tālu no mūsu dzīves vietas. Nebija tā, ka man ļoti gribētos doties, jo nācās pavadīt lielu dienas daļu vienkārši sēžot sastrēgumos. Jā, šeit ir sajūta, ka sastrāgumstunda nekad nebeidzas. Visi sēž milzīgās mašīnas pa vienam un brīnās, kādēļ gan satiksme tik lēnu kustās?! Hmm… Nez kāpēc?! Bet ne par to. Birojs nebija liels, bet arī kompānija nav liela, tādēļ biju pārsteigts cik daudz cilvēki mēģina panākt, lai riteņi būtu ātrāki, aerodinamiskāki, vieglāki, cietāki un vienkārši labāki velospiēdi. Izdevās arī pirmo reizi redzēt 3D printeri, kuru viņi izmanto, lai vēl vairāk izpētītu velo iespējas. Viss ko redzēju vēl vairāk pastiprināja sajūtu, ka viņi tiešām izmanto visu, lai panāktu, ka viņu ričuki ir labākie. Laikam nav brīnums, ka Kittels pagājušo gadu uzvarēja četrus posmus “Tour de France”. Kompānija nosaukta Džima Felta vārdā, kurš bija tas cilvēks, kas uzsāka būvēt riteņus savā garāžā. Viņam bija savas idejas, kuras viņš centās attīstīt, tas ir arī kompānijas pamatos. Šī iemesla dēļ vēl joprojām “Felt” velta lielu daļu resursu tieši velosipēdu attīstīšanai. Pēc “Felt” biroju apmeklējuma sapratu, ka lai tur vai kas, bet man vienmēr būs priekšrocība pāri pretiniekiem kamēr vien braukšu ar “Felt” velosipēdu.

Komanda ir noīrējusi divas mājas. Man ir paveicies un es dzīvoju mājā, kurā ir pilns ar velo krekliem, grāmatām, DVD filmām, riteņiem un plakātiem. Dažreiz pat sajūta, ka dzīvotu muzejā. Nopietni. Kolekcija ir tiešām iespaidīga. Kad atbraucu, sāku lasīt grāmatu, kuru biju paņēmis no Latvijas, bet, kad ieraudzīju, ka šeit ir “The Flying Scotsman” grāmata, noliku savu grāmatu atpakaļ somā un ķēros pie šīs grāmats lasīšanas. Pagaidām esmu ļoti apmierināts ar izvēli. Tiešām patīk lasīt grāmatas par to, kā cilvēki uzsākuši savas velo gaitas, īpaši tad, ja tās ir netradicionālas ar cilvēkiem, kuri ir auguši citādi.

Nākamreiz uzrakstīšu par pirmo NHL spēli, ko redzeju, pirmo ASV kritēriju, ko braucu, jo izskatās, ka jau esmu gana sarakstījis šim vakaram. Laikam vajadzētu arī kaut ko uzraksīt par treniņiem, jo citādi izklausās, ka tik izklaidējos. Lai pārāk nebūtu vīlušies, šeit ir pāris interesanti fakti:

• Spāņu valoda ir ļoti izplatīta. Norādes, reklāmas, filmas, TV kanāli, ēdiens un ne tikai.

• Želejkonfekšu multi vitamīni.

• Reklāmas, kurās fonā kāds vīrietis uzdod jautājumus – tās tiešām šeit ir.

• Ēdiens ir visur pieejams pat kancelejas preču veikalā varētu pusdienas nopirkt.

• Ledus katrā dzērienā. Nākas vienmēr prasīt, lai neliek ledu.

• Iphone lādētāji katrā mājā. Kopā ar radio, skandēm, modinātāju vai jebko citu.

• Ķīniešu TV arī šeit ir sastopams.

• Un vēl joprijām kamīni ir katrā mājā, pat šeit, Kalifornijā, kur nekad nav ziema.

• “Neighbourhood watch”.

Paldies, ka lasīji un atvainojos, ka tik sen nebiju rakstījis.

T.s.

3, 2, 1… go! / 3, 2, 1… aiziet!

(originally published March 12, 2014)

During the off season you are happy to enjoy the downtime. Spend some time with the family and start building up again for the next season. You don’t even need to race, you are satisfied with the long rides and the routine you get in. But then the first race starts closing in and you start doing some intervals and your body is starting to remember how it is to suffer that little bit more, so by the time the first race is just a few hours away you are really excited and can’t wait to get going again.

This was my first time coming to USA and with that my first races in the States. So far I haven’t done any UCI category races, but still the speed has been high and the racing has been fun. The country is huge so you have to travel a lot for racing usually, except if you live in Greenville in the spring, because for 4 weeks you get to race on the roads you know and get some good km’s in. As a team we raced the last two weekend(4 races) and added another race by heading down to Georgia.

The type: as it is a local race you have all kinds of different people showing up. Lower category riders start earlier and then they build up to the big guns. Always this is a circuit race with at least 4 loops around the surroundings. Because you get these loops there are at least a few spectators and because you start to know some local people you start to even have someone cheering for you. I am really happy that while racing the 4th weekend of the Spring Series I heard a few: “Go, Toms!”. Thank you! It might be flat, it might be windy, it might be a little hilly, but not too hard, because then it could get tricky with people catching up on others. That’s why the loops aren’t that short as well. The roads aren’t fully closed so you have to always keep your eyes open not only for the attacks, but also for the traffic. You always get some fast racing and because it is usually between 80-120km you get attacks flying all the time.

Ty Magner lived in Griffin, GA and his parents were very welcoming and let us not only crash with them for two nights, but also made us some really delicious meals while we were there. Awesome. On Saturday we rode out to the race and pinned up our numbers. It was a 115km race and we figured it might take just under three hours to ride it. I wasn’t feeling super, but as it was my final week in the training block I decided to go for it already in the beginning. A few attacks later I was away from the peleton with two other companions. Still a long way out I kept my cards close to the chest. Two laps later I hear the driver on the motorbike saying there is a group 30” back. So I ask if there is any of my team mates in there, just so that I would know if I should maybe wait. He replied: “Yes, all of them”. I laughed. I guess there might be two coming across, so I will wait anyway. But he wasn’t joking. All of the guys were there. Ok, it wasn’t a small group, but still pretty funny that all my team mates had made it. Again, we had the upper hand. A group of 12 people and 5 team mates, that’s good. No one wanted to work with us, but we were not interested in giving out free tickets to our shuttle so we started attacking until a better scenario would evolve. I ended up getting away with Ty and another guy from a different team. He didn’t want to work in the beginning, but we told him that if he did we would let him get 2nd, so he agreed. I wasn’t going for the win, but as it was Tys “home” race he would be happy if he could. So I started riding hard just so that Ty could take it a bit easier and we still would get to the finish. But when we did the guy out sprinted Ty. So we got 2nd, 3rd, 4th. It is a very sad day when you win like this. I feel sorry for that guy. That’s just not what a gentleman does.

Now I am back in Greenville, but not for too long. I am heading out on the 15th of March to California. I will spend two good training weeks with the team and then it will be time to race Redlands and Sea Otter. Will be back in Greenville on the 14th of April, but not for too long again, because after a race in North Carolina on the 18/19th I will be flying to New Mexico to get some days in altitude before racing the Gila Stage Race. Really happy with my calendar and that I will be able to help the boys(and myself hopefully) to some wins in the big races.

And again here are a few things interesting about the south of USA:

• 4 way stop signs. Why? Just why?

• An air mattress with a built in pump (really helpful).

• People aren’t too concerned about drinking and driving.(Of course not getting hammered, but they don’t bother with a designated driver. I am totally against this and will never drive under influence)

• Can someone explain why 1mile=1760yards, 1yard=3feet 1feet=12inches? Why? I guess the metric system was too complicated for them.

• NHL is on almost every night. (Sweet)

• They still use checks.(So do the French, but that’s all I guess)7

• A lot of pick up trucks.

• A lot more churches here then back home.

• People don’t care about having a greener environment in a lot of ways. One of them is that all shops give out plastic bags too much and nobody even tries to take their own bags.

• You can turn right on red. (So convenient)

Thanks for reading again and feel free to leave a comment.

T.s.

Pēc sezonas beigām ir patīkami atpūsties. Satikt draugus, padzīvot garlaicīgu dzīvi un tad jau arī lēnām sākt gatavoties jaunajai sezonai. Nemaz nevajag uzreiz sacensības, jo ir patīkami ieiet rutīnā, pabraukt garos treniņus un izbaudīt atkal velo beņķa virsmu. Pamazām tuvojoties pirmajām sacensībam, sāc vairāk braukt intervālus, ķermenis sāk atcerēties kā īsti tie pedāļi jāgriež, tādēļ, kad sacensību diena jau ir pavisam tuvu, tad nevari vien sagaidīt, kad atkal spēsi izvēdināt plaušas un pamocīt sevi.

Tā kā šī ir pirmā reize ASV, tad, protams, ka šī ir arī pirmā reize, kad piedalos sacensībās šajā galā. Pagaidām gan vēl neesmu piedalījies nevienās UCI kategorijas sacensībās, bet tāpat esmu nedaudz iemēģinājis kājas un iesildījis riepas vietējās sacensībās. ASV ir milzīga valsts, tādēļ pārsvarā sanāk pavadīt arī diezgan daudz laika lidojumos uz sacensībām, bet, ja tu dzīvo Grīnvilā, tad pavasarī tevi sagaida četras nedēļas nogales ar sacensībām uz tev zināmiem ceļiem. Kā komanda mēs piedalījāmies noslēdzošajās divās nedēļas nogalēs un sešatā devāmies arī uz blakus štatu Džordžiju, lai izmēģinātu sacensības tur.

Kā izskatās sacensības?: Piedalās visāda vecuma un prasmju braucēji. Sākumā startē nepieredzējušākie un kulminācija tiek sasniegta, kad uz starta dodas lielie vīri. Vienmēr ir vismaz pāris aplīši jāveic, parasti tie ir no četriem līdz desmit. Tā kā sacensības ir pa apļiem, tad arī skatītājiem ir interesanti vērot sacensību gaitu. Pārsvarā tie ir vietējie iedzīvotāji, tā kā esmu pāris arī iepazinis, tad bija prieks dzirdēt, kad arī es tiku uzmundrināts ar pāris saucieniem. Trase var būt pilnīgi līdzena, vējaina, pauguraina, bet ne pārāk grūta, jo tad izveidotos pārāk lielas atstarpes starp braucējiem un nebūtu vairs tik interesanti.(it sevišķi zemākajās grupās) Apļi arī nav pārāk īsi, lai braucēji viens otru neapdzītu. Parasti vismaz 15km aplī jau nu noteikti savācas. Ceļi netiek pilnīgi noslēgti, bet policijas mašīna pavada gan priekšā gan aizmugurē. Distance kopā parasti sastāda 80-120km, tādēļ sacensības ir ātras un atrāvieni norit ik uz pedāļa miniena.

As we raced as a team with at least 6 riders in every race it wasn’t too hard to get a guy in the break whenever someone tried to get away. So that’s what we did. Put a guy in the break, make another break with another guy in it and so on. By the closing stages of the race we would have at least a couple of guys in the front group, so we could play around a little bit and try an pull one over the other guys in the break. While racing in Greenville we managed to do just that, but when we went down to Georgia it got a bit more complicated.

Katrās sacensībās bijām vismaz sešu cilvēku sastāvā, tādēļ nebija pārāk sarežģīti katrā atrāvienā ielikt vienu no mūsu braucējiem. To arī darījām. Aizbrauc atrāviens ar vienu mūsējo, uztaisam jaunu atrāvienu ar vēl vienu mūsējo un tā tālāk. Uz sacensību beigām mums būtu vismaz pārītis braucēju pirmajā grupiņā, kas ļautu mums nedaudz paspēlēties un apspēlēt pārējos braucējus. Kamēr bijām Grīnvilā, tas arī mums izdevās lieliski, bet, aizbraucot uz Džordžiju, bija nedaudz sarežģītāk.

Tais Magners(Ty Magner) agrāk dzīvoja Grifinā, GA un viņa vecāki mūs ļoti viesmīlīgi uzņēma. Viņi ne tikai atļāva mums pārnakšņot zem viņu jumta, bet arī pagatavoja pāris lieliskas ēdienreizes un man atkal izdevās palutināt kuņģi ar ko jaunu. Sestdienā mēs aizripinājām līdz startam un uzspraudām numurus. Nospriedām, ka 115km garo distanci varēsim veikt nedaudz ātrāk par trim stundām. Pārāk labi nejutos, bet tā kā tā bija noslēdzošā nedēļa manā treniņu ciklā, tad nospriedu, ka jāmēģina sevi izmocīt cik vien var. Jau no starta pēc pāris uzbrukumiem es kopā vēl ar diviem vīriem aizbēgu no lielās grupas. Vēl bija daudz kilometri jābrauc, tādēļ visus čipus vēl galdā neliku. Pēc diviem apļiem piebrauca motociklists un teica, ka aiz mums ir grupiņa 30sekunžu attālumā. Es apvaicājos vai ir kāds komandas biedrs, lai zinātu kā rīkoties tālāk. Viņš atbildēja: “Jā, visa komanda.” Pasmējos un nospriedu, ka viņš joko, bet gan jau, ka vismaz divi ir. Tiešām izrādījās, ka visi komandas biedri bija tajā grupiņā, kas mūs noķēra. Bijām ap 12 cilvēkiem un seši no vienas komandas. Neviens cits negribēja mums palīdzēt, bet mēs negribējām izdāvāt brīvbiļetes mūsu ekspresī, tādēļ atkal mēģinājām izveidot jaunu atrāvienu. Izdevās. Kopā ar vēl vienu komandas biedru paķērām citu braucēju un trijatā aizmukām no pārējiem. Sākumā gan viņš negribēja strādāt, bet sarunājām, ka, ja viņš strādās, tad varēs dabūt otro vietu. Tais(Ty) bija vietējais tādēļ būtu lieliski, ja viņš uzvarētu, bet man bija vienalga, kurš es finišēju, jo mani mērķi vēl tik tuvojas. Viņš piekrita, tādēļ uzņēmos iniciatīvu un kārtīgi vilku pārējos uz finišu, lai arī komandas biedrs var atpūsties, jo vēl nekas nebija beidzies. Kad nonācām līdz finišam, čalis tomēr pārdomāja un pārbrauca līniju pirmais. Mēs finišējām 2., 3., 4. Tā ir tiešām skumja diena, kad uzvara jāizcīna šādi. Man žēl tā džeka. Tā nav sportiska rīcība un viņa goda vārds laikam nekā vairs nav vērts.

Šobrīd esmu atpakaļ Grīnvilā, bet ne uz pārāk ilgu laiku. Jau 15. martā lidoju uz Kaliforniju. Pirmās divas nedēļas tur pavadīšu trenējoties, bet pēc tam divas nedēļas sacensībās. Grīnvilā atgriezīšos 14. aprīlī, bet atkal tik uz pāris dienām, jo pēc sacensībām 18. un 19. aprīlī lidošu uz Ņūmeksikas štatu, lai pierastu pie augstkalnes, jo 30.aprīlī sāksies Gila daudzdienu velobrauciens. Esmu ļoti apmierināts ar kalendāru un priecīgs, ka spēšu piedalīties un palīdzēt lielajās sacensībās komandai sasniegt augstus rezultātus.

Lūk, atkal pāris interesantas lietas, ko esmu novērojis ASV dienvidos:

• 4 virzienu “Stop” zīmes. Nopietni? Kādā sakarā?

• Piepūšamais matracis ar iebūvētu pumpi. Lielisks izgudrojums.

• Cilvēkus pārāk nesatrauc sēšanās pie stūres pēc kāda alus. (Ne jau tā, ka pilnīgi piedzērušies stūrētu, bet viņi nemaz necenšas nozīmēt personu, kas attiecīgajā vakarā nedzers. Tas nav nekas labs un es noteikti nesēdīšos pie stūres arī alkohola ietekmē)

• Vai kāds varētu izskaidrot kādēļ 1 jūdze =1760 jardi, 1jards=3pēdas 1pēda=12collas? Kādēļ? Laikam mūsu mērvienības ir pārāk sarežģītas.

• NHL rāda gandrīz katru vakaru pa TV. (Lieliski)

• Cilvēki vēl joprojām izmanto čekus.

• Daudz pikapu(tāpat kā Kiprā)

• Ļoti daudz arī šeit ir baznīcas. Tāda sajūta, ka kādu svētdienu jāaiziet un jāpaskatās, kas tur īsti notiek.

• Cilvēkiem pārāk nerūp zaļā daba. Neviens uz veikalu neņem savus maisiņus, jo tos izsniedz kā kabastas lakatiņus atraitnei bēru ceremonijas laikā. Cilvēki atstāj ieslēgtas gaismas dienaslaikā savā māja.

• Pie sarkanā ir atļauts pa labi nogriezties. (LV arī vajadzētu šo atļaut)

Liels paldies, ka lasīji. Nākamais raksts jau noteikti būs no otra krasta Amerikai.

T.s.

Welcome to Greenville, SC / Laipni lūgts Grīnvilā. Originally published March 5th, 2014.

Everything that is new and unknown is a bit scary. Even though you are really happy to be there, really excited to get going and super stocked to take on the new challenge there is always that little guy in your head questioning your decision and making up all kinds of scenarios. I wasn’t really worried when coming to the States, I had already chatted with a few team mates before and I have been changing environments a lot for a 22 year old guy, so that little guy is tiny, but he still is there.

So was there any reason to be worried? Absolutely not. The guys on the and around the team are just amazing. Friendly, hilarious and very welcoming. Maybe sometimes the nicknames and jokes get a bit too far, but still nobody takes them serious, because everyone is having a good laugh. When I first got to the house the team was staying for the camp I saw everyone just chilling. Some where watching a bit of TV, others looking at the photos they had taken earlier that day, a few were making the dinner, a few were upstairs resting, but everyone was there. So there was a lot of handshaking, a lot of names I could not remember and a lot of faces I had not seen before.

The next day I finally got on my new bike. Thanks to the guys at Carmichael Training Systems(CTS) I got a good position set up and was ready for the morning ride with everyone. The CTS guys are the ones that help us also with setting up the TT bikes, training right, testing and lot more. We met up with the legend himself George Hincapie at Hotel Domestique. While I was still admiring the peaceful surroundings and the good looking hotel we were off for a ride on the roads of Greenville. I hadn’t trained for 4 days and had just got a new bike, so these were not my best days on the bike. Even on the downhills I felt out of place. Still with the group chatting the whole time I managed not to notice that we had done 5h and were back at the house. A super day.

On Thursday we went to the super secret Michelin Test Track not too far from Greenville to take some photos and burn some rubber. Thanks to Michelin we don’t have to worry about going to fast and burning up all the tires, because we have plenty. Saw some super secret test cars as well, but can’t tell you more, because the Michelin man said he would get revenge on me if I did. But the day got even better, because we had dinner plans at Hotel Domestique. That is a terrific place to have dinner or any meal for the matter. The food, the atmosphere, the people it was just great. We met several great people that help us to be the best we can – the sponsors. Without them there would never be a team like this. We have a huge RV, everything we need for recovery(nutrition, massage, chiro and even a thing called Norma Tec) and of course all the equipment and so many clothes that I could live without using a washing machine for a week at least.

Friday was a light day with a easy 3 hour ride and some coffee on the way. I tried out my new Lake shoes, which felt good, but as with all the shoes you have to get used to them before you really feel the comfort at 100%. These shoes however have the capability of custom fit. You just heat them up and adjust them as you please. Sounds a bit crazy to put shoes in the oven, but it works.

One of my favourite sponsors the team has are Viva Raw and Huma Gel. Small companies, but with a big heart and a really good product that is healthy, tasty and organic. I would love if I could get their products when I am in Europe, so I hope they grow and expand even to Latvia.

I will do a “first racing experience” blog after my next race this weekend, but here are a couple of things that I have found interesting in the south of USA.

• Lot of pick up cars, muscle cars(love them), jeeps.

• Movies reflect a lot of true stuff – no fences around houses(even the ones with dogs), a lot of yellow buses, big closets to put your stuff in, delivery cars that have no doors, specially made neighbourhoods(I live in a super awesome one).

• Of course everyone has a dish washer and a dryer(which reminds me I have to put my clothes in the dryer).

• A ceiling fan is a great thing to have.

• People like to go out for dinner a lot(been out more then last year all together)

• The experience you will get depends on the people that surround you(luckily the people around me are just terrific)

• The centre of the city is just one long street.

• People drive everywhere. I even got offered a lift for a 3min walk. Twice.

• Restaurants, stores are more gluten and dairy aware, which is really good news for me.

• They have a special car for a mail man that has the steering wheel on the right side.

• On smaller roads there aren’t almost any indicators to the closest towns.

• There are plenty of fast food chains you have not heard of.

• 2°C here is a lot warmer then back home

• Peanut butter everything. Even frozen yogurt.

• You can get fresh berries all year long.

• A lot of the houses have fireplaces. I am falling in love.

• Cooking spray!

Hope you enjoyed the read and hope to see you again next time.

T.s.

Viss jaunais un nepazīstamais nedaudz biedē. Pat tad, ja ļoti gribās izmēģināt jauno, ja liekas, ka esi gatavs jauniem izaicinājumiem un liekas, ka viss būs kārtībā, tad tomēr vienmēr uz pleca sēž mazais vīriņš, kurš liek tev pārdomāt katru scenāriju, kā tas varētu neizdoties. Nebiju pārāk satraucies par došanos uz ASV un integrēšanos jaunajā komandā, jo biju jau runājis ar pāris topošajiem komandas biedriem un jo esmu jau bijis līdzīgās situācijās iepriekš. Visdrīzāk, ka priekš 22 gadus jauna puikas, esmu daudz ceļojis un ir nācies mainīt apkārtni diezgan daudz, tādēļ tas vīriņš ir pavisam sīciņš uz mana pleca, bet viņš vēl joprojām tur sēž.

Vai bija iemesls satraukmam? Pavisam ne. Komandas biedri un cilvēki, kas saistīti ar komandu, ir lieliski. Draudzīgi, jautri un ļoti laipni. Varbūt dažreiz iesaukas un joki aiziet nedaudz par tālu, bet neviens tāpat tos neņem par pilnu un izsmejās no sirds. Kad ierados komandas mājā, visi atpūtās pēc garās dienas. Daži skatījās TV, citi pētīja safočētas bildes, kāds taisīja vakariņas un daži vienkārši istabā gulšņāja, bet visi bija tur. Tādēļ sekoja daudz rokasspiedienu, jaunu vārdu un neredzētu seju.

Nākamajā dienā beidzot tiku pie jaunā velo. Pateicoties “Carmichael Training Systems”, kuri mani uzsēdināja pareizi uz jaunā braucamā, es jau no paša rīta biju gatavs izbraukt treniņā kopā ar visu komandu. Šie vīri arī mūs padara aerodinamiskākus uz TT ričukiem, palīdz ar pareizi trenēšanos, testē mūs laboratorijā un daudz ko citu. Ar komandu devāmies satikt leģendāro Džordžu Hinkapiju pie “Hotel Domestique”. Kamēr es vēl apskatīju vīnogu laukus, skaisto hoteļa fasādi, bija jau jābrauc treniņā. Nebiju uz velosipēda sēdējis četras dienas, tādēļ jutos nedaudz neērti. Šīs noteikti nebija manas komfortablākās dienas. Pat nobraucienos jutos kā nedaudz apdullis. Tomēr plūstošo sarunu vadīts aizdomājos tik tālu, ka nemaz nepamanīju, ka esam nobraukuši piecas stundas un agriezušies pie komandas mājas. Lieliska diena.

Ceturtdien devāmies uz super slepeno Michelin testēšanas trasi, kas atradās ne pārāk tālu no Grīnvilas, kur mēs kārtīgi papozējām un pakurinājām riepas. Par laimi Michelin mūs ir nodrošinājuši ar pietiekoši daudz riepām, lai mēs varētu nesatraukties, ka braucam par ātru. Redzējām arī īpaši slepenās testa mašīnas, bet neko nevaru izpaust, jo Michelin vīriņš man piesolīja atriebties, ja ko minēšu. Ar to viss nebeidzās, jo vakarā devāmies ieturēt maltīti pašā “Hotel Domestique”. Lieliska vieta jebkurai ēdienreizei. Ēdiens, cilvēki, atmosfēra bija lieliska. Satikām vairākus cilvēkus, kas stāv aiz mūsu sponsoriem un padara mūs par tik labu komandu, cik mēs varam būt. Mums ir milzīgs kemperis, viss nepieciešamais, lai optimāli atjaunotos(ēdamais, masāžas, fizioterapeits un brīnums ar nosaukmu “Norma Tec”) un, protams, viss nepieciešamais ekipējums, kā arī tik daudz drēbju, ka vismaz nedēļu varētu dzīvot nemaz nemazgājot drēbes.

Piektdien bija mierīgāka diena. Devāmies nelielā trīs stundiņu izbraucienā ar diezgan garu kafijas pauzi. Paspēju arī iemēģināt jaunās “Lake” kurpes. Vienmēr jau sākumā jāpierod pie kurpēm, bet šīm piemīt tāda īpašība kā pielāgošanās katra pēdai. Liekas nedaudz traki likt kurpes krāsnī, bet skaidrs ir tas, ka tas palīdz karbonam pielāgoties katram pēdas pauguriņam.

Viens no maniem mīļākajiem sponsoriem ir “Viva Raw” un “Huma Gel”. Mazas firmas, bet ar lielām sirdīm un ar brīnešķīgu produkciju, kas ir gan veselīga, gan garšīga, gan arī bez ķimikālijām. Būtu lieliski redzēt viņus paplašinoties un jācer, ka arī kādreiz viņu produkti nonāks līdz Latvijai.

Nākamreiz uzrakstīšu par pirmajām sacensībam un pieredzi tajās. Tas būs pēc šīs nedēļas nogales, kad došos uz Džordžiju, kur aizvadīšu vēl vienas sacensības. Lūk, pāris interesantas lietas, ko esmu ievērojis ASV dienvidos:

• Ļoti daudz pikapi, “muscle” automašīnas(kuras izskatās lieliski), džipi.

• Filmās tiešām var redzēt daudz ko patiesu – ap mājām nav nožogojumu(arī tām, kurās ir suņi), daudz dzelteno autobusu, lieli skapji, kur vas salikt milzums daudz mantu, piegādes mašīnām tiešām nav durvju.

• Protams, visiem ir trauku mazgājamās mašīnas un drēbju žāvētāji(tas man atgādina, ka jāiet izņemt drēbes no žāvētāja)

• Griestu fēns ir ļoti noderīga manta.

• Civlēkiem patīk ēst ārpus mājas(liekas, ka esmu šeit ārpus mājas ēdis vairāk reizes kā pa pagājušo gadu kopā).

• Iespaidi, ko gūsi ļoti ir atkarīgi no cilvēkiem, kas tev ir apkārt(man ir ļoti paveicies, jo viņi visi ir lieliski).

• Pilsētas centrs ir viena gara iela.

• Visur jābrauc ar auto. Man pat piedāvāja aizvest kaut arī kājām ir jāiet tik 3 minūtes. Divreiz piedāvāja.

• Restorāni un veikali vairāk uzmanību pievērš glutēnam un piena nepanesamībai, kas ir lieliskas ziņās man.

• Šeit pat pastniekam ir īpaša māšīna ar stūri labajā pusē.

• Gandrīz nekur uz mazākiem ceļiem nevar redzēt norādes uz tuvākajām apdzīvotajām vietām.

• Ir ļoti daudz ātro ēstuvju ķēdes, par kurām tu neesi ne pušplēsta vārda dzirdējis

• 2°C šeit ir daudz siltāks kā Latvijā

• Zemesriekstu viss. Pat saldētais jogurs.

• Visu cauru gadu veikalos var iegādāties svaigas ogas.

• Daudzām mājām ir kamīni. Liekas, ka sāku iemīlēt tos.

• Cepamais aerosols.

Ceru, ka patika raksts un ceru, ka lasīsi atkal.

T.s.

My First Trip to the USA. Originally published February 23, 2014.

{My first trip to the US didn't go as smooth as planned and hey, think a lot of us are right now in a situation when our plans folded like a stack of cards, so think that this might actually be a good one to start with}

It's rarely pleasant when your plans get cancelled. Even more so when it's a flight that gets cancelled. This is why I always try and limit the stops on my flights, but when flying across the ocean you will have to stop a few times at least.

A few years back I was flying back home for Christmas from Marseille with a connection in Germany and my second flight got cancelled. The company gave me another flight through Frankfurt, but that got cancelled as well. So I ended up taking the bus home from Berlin to Riga, but it wasn't too bad. I arrived in Riga the same time I would have with the flight through Frankfurt and I had a really good nights sleep on the bus, so I wasn't too tired. But when I got to NY and my flight got cancelled it got a bit more complicated then just getting on a bus. Here is what happened:

I was already in the Helsinki airport when I noticed that the flight from NY is cancelled, so I kind of new something was wrong. When I flew into JFK the screens said that the flight is on time, so I happily went through the security checks, gave my suitcase away and headed off to my gate. But then it turned out the flight really was cancelled and I had to go get my tickets exchanged. Three hours after I arrived in JFK I finally got to the ticket office. There were two options: 1) a confirmed seat on a flight on Sunday or 2) standby mode. As it was Friday evening I though no way I am waiting till Sunday, so I got them to put me on the standby list. Huge mistake. Never ever chose standby. Should have listened to TC and gotten the seat first thing. Standby means that if there is a seat on the plane that is empty, you get it. The problem with this is that, because of the amount of cancelled flights there are a lot of people on standby and no one really wants to miss the plane, because everyone is already been waiting for a while to get out of NY. You can help your odds, but checking as the first one on the standby list, which I did by staying the whole night in the airport and quelling at the check in desk from 3AM, but the problem was that people with a membership card/first class ticket get bumped up the list so anyway I was 5th in line for the first flight. Of course the plane was full and no one from the standby list got on the plane, so then they just check you in for the next flight and again on the standby list, but there are people already that are checked in directly for the second flight, so you are even further down. I realized that a confirmed seat is the way to go, so they gave me a flight on Monday morning, but that was two days away. So when I heard that there is a flight from a different airport leaving the same day(Saturday), I bought the ticket on the phone and got on a shuttle bus to Long Island Airport. It took me a bit more then an hour to get to the LIA and by the time I did I was in for a pleasant surprise. The new flight I bought less then 2 hours ago was cancelled. Super. You should try this at least one time, because the feeling you get is awesome. The adrenalin rush. Sweet.

Fortunately, thanks to Thomas and Meaghan I got a place to stay in NY for two nights and Yumi was a really welcoming host. Saturday evening I went for a walk around the block and I was already impressed. Tall buildings, a lot of coffee shops, lights, people. Could not keep my diet going though and now I will have to start from day one again.

I had all Sunday to walk around the city so I tried to hit the main tourist attractions in the time I had. How do you think I did? First things first, I went to see the statue of Liberty. On my way to the ferry that takes you to the island, I went by the Union square and the Wall Street Bull. But when I bought the ticket and looked at where it will take me, I finally saw Liberty. And it looked small. Seriously. It looks much smaller then I had imagined, especially from Manhattan. When I got closer it looked bigger, but still not as big as I had imagined it in my mind. Nevertheless, it was pretty impressive. After visiting the queen of NY, I got back on the boat and visited the Ellis island, which was an interesting experience. After that I walked to see the Brooklyn Bridge – a must see when in NY. On my way to the metro station I went through China Town. The feeling you get when walking in China Town is really authentic. If I couldn't have seen the tall buildings of NY, I would believe if someone told me I was teleported to China as a prank. Of course I couldn't miss going to Grand Central train station. The central train station in Riga doesn't even compete in the same league with this one. Gigantic, with tall ceilings, big windows and beautiful marble floors. Next stop on my self guided tour was the legendary Times Square and the Rockefeller centre. Again the same as Liberty Times Square felt a bit smaller then it should be, but with all the tall LED screens and even one showing the medal count in the Olympics it will have a place in my memory probably forever. Central park is huge. Probably there are just 3 people in NY that have been all over the park. It is that big. Finally, as a HIMYM fan I had to go to McGee's Pub. To my surprise it wasn't under street level, but still pretty awesome to see the design which inspired the authors.

I had to get back to the apartment, because my host Yumi had invited me to join her for a soul cycle session. Good music, good people, fast pedalling and plenty of sweating. I felt like a new man after a session on the bike. And went for a night walk to the Empire state building while going by Macy's on my way. The view from the top of Empire state building at night is magical and romantic. All the lights and stars combined with the darkness surrounding every single one of them is unforgettable. With my mind flying all over the place I went back to my hostess place, got onto the couch in front of the fireplace and fell asleep hoping my trip the next day wouldn't get any hiccups.

It didn't. I took the metro and airtrain to JFK. Got there before I had planed, got my bags checked in, got on the right plane and on time. With a quick transfer in Charlotte airport, I was on my flight to Greenville. Americans do travel with planes a lot and on my flight they didn't even have time to turn of the “fasten seatbelt” sign. The shortest flight I have had, for sure. But it got me where I needed and when I got off the plane, felt the warm breeze, felt the sun on my skin, I knew that it will be a good day and a good training camp. And so for it has been.

Check out my blog next week(or the week after that) when I will try and write a little more about what we did in the first meet and greet with the team, sponsors and staff.

Thank you for reading!

T.s.

Diezgan reti ir prieks, kad ieplānotais tiek atcelts. Vēl jo vairāk, ja atcelts tiek lidojums. Šī iemesla dēļ parasti cenšos lidot pēc iespējas ar mazāk pārsēšanās lidostām, bet, kad jālido pāri okeānam, tad vismaz pāris lidostām ir jāiziet cauri.

Pirms pāris gadiem, kad lidoju mājās no Marseļas ar pārsēšanos Vācijā, manu otro lidojumu atcēla. Aviokompānija iedeva vietā lidojumu caur Frankfurti, bet, pirms vēl vakars bija pienācis, lidmašīna uz Frankfurti arī tika atcelta. Tajā pašā vakarā paspēju noķert autobusu uz Rīgu no Berlīnes, un Rīgā ierados ap to pašu laiku, kad būtu ielidojis ar savu lidojumu caru Frankfurti. Busā izdevās lieliski izgulēties, tādēļ biju ļoti apmierināts ar veidu kā nokļuvu mājās, ņemot vērā laikapstākļus Eiropā. Bet, kad mans lidojums no Ņujorkas, tika atcelts, tad lietas kļuva nedaudz sarežģītākas kā autobusa biļetes iegāde. Lūk, kas notika:

Helsinku lidostā pamanīju, ka lidojums no Ņujorkas ir atcelts. Radās aizdomas, ka ceļš varētu ieilgt. Tomēr, ielidojot JFK lidostā, uz ekrāniem informācija patīkami pārsteidza. Lidojums bija laikā. Izgāju cauri drošības kontrolei, atdevu somas un devos uz izeju. Kā beigās izrādījās, tad lidojums patiešām bija atcelts. Es būtu ticis pie biļešu kasēm vismaz divas stundas ātrāk, ja būtu zinājis, ka lidojums patiešām ir atcelts, bet, kad tur nonācu, man piedāvāja divas opcijas. 1) sēdvieta lidojumā svētdienas vakarā vai 2) vieta gaidīšanas sarakstā. Bija piektdienas vakars un neticēju, ka nāksies gaidīt līdz svētdienai, lai nokļūtu galamērķī, tādēļ teicu, lai liek mani gaidīšanas sarakstā. Milzīga kļūda. Nekad vairs. Vajadzēja paklausīt komandas menedžera ieteikumu un ņemt garantēto sēdvietu. Gaidīšanas saraksts nozīmē to, ka, ja kāds nokavē lidojumu, tad tev tiek viņa vieta. Tomēr, pateicoties daudzajiem atceltajiem reisiem, šajā sarakstā ir pilns ar cilvēkiem un visi lidojumi ir pilni, jo visi kaut kur steidzās. Savas izredzes, protams, var uzlabot, reģistrējoties pirmais lidojumam, ko es arī izdarīju, pavadot nakti lidostā un stāvot rindā jau no trijiem rītā. Izrādījās, ka cilvēki ar klienta karti, biļeti pirmajā klasē vai kādu citu prioritāti neatkarīgi tiek ielikti saraksta sākumā, tādēļ uz pirmo lidojumu tāpat biju tikai piektais sarakstā. Protams, neviens no gaidīšanas saraksta nemaz netika lidmašīnā, tādēļ atmetu visam ar roku un paņēmu pirmo biļeti, kurā man varēja nodrošināt garantētu sēdvietu. Tā bija pirmdiena. Man bija divas dienas, ko nosist. Tādēļ, izdzirdējis, ka ir lidojums no citas lidostas tajā pašā dienā, ar vienu telefonzvanu nopirku biļeti un devos uz busu, kas aizvedīs mani uz Long Island Airport. Divas stundas pēc biļetes iegādes, kad biju ieradies otrajā lidostā, izrādījās, ka tas lidojums arī tika atcelts, kamēr biju ceļā. Lieliski. Katram kādreiz ko tādu vajadzēti izmēģināt, tas adrenalīns. Vienkārši labs.

Paldies Thomas un Meaghan, kuri atrada man nakstmājas pilsētā un Yumi, kura bija lieliska namamāte. Sestdienas vakarā pastaigājos nedaudz pa vietējām ieliņām un jau augstās mājas, daudzie veikaliņi, gaismas un cilvēku daudzums mani pārsteidza. Diemžēl, nebija vairs iespējams ievērot diētu un būs jāsāk atkal no pirmās dienas.

Man bija visa svētdiena, lai izstaigātu pilsētu un mēģinātu redzēt pēc iepsējas vairāk. Kā domā, cik daudz es paspēju? Sāku ar galveno – devos apmeklēt Brīvības statuju. Pa ceļam uz kuģīti, kas aizved uz salu nogāju garām “Union Square” un uz Vālstrītas redzēju vietējo bulli. Pēc biļetes nopirkšanas, kad beidzot ieraudzīju statuju tā izskatījās maza. Nopietni. Viņa izskatās daudz mazāka kā to rāda filmās un kā es biju iedomājies to izskatamies. Nonākot statujas pakāpe varēja redzēt, ka tā ir liela un arī ļoti iespaidīga būve. Bruklinas tilts ir obligāti apskatāmo objektu sarakstā, tādēļ tālāk devos turp. Pa ceļam uz metro staciju izgāju cauri Ķīnas kvartālam. Ja nebūtu spējis redzēt pilsētas augstās celtnes, tad spētu noticēt, kad kāds man teiktu, ka esmu teleportēts uz Ķīnu joka pēc. Apskatīju arī Centrāl staciju. Rīgas centrālā stacija pat nav tajā pašā līgā, iespējams, pat ne tajā pašā sporta veidā kā Ņujorkas centrālā stacija. Milzīga, ar augstiem grieztiem, lieliem logiem un krāšņu marmora grīdu. Tālāk savā paštaisītajā tūristu maršrutā devos uz “Times Square” un “Rockefeller centre”. Arī “Times Square” izskatījās mazāks kā biju to iedomājies, bet ar visiem krāšņajiem LED ekrāniem un vienu, kas pat rādīja Olimpisko medaļu skaitu, šis laukums noteikti saglabās nelielu vietu manā atmiņas kastīte visdrīzāk uz visu mūžu. Centrālais parks ir milzīgs. Visdrīzāk ir tikai trīs civlēki Ņujorkā, kas tiešām ir bijuši visā parkā, tas ir tik liels. Beigu beigās kā jau HIMYM fanam, devos uz bāru, kas iespaidoja autorus. Interjers tiešām bija līdzīgs, kaut arī mani apbēdināja tas, ka bārs atradās ielas līmenī, bet interjers tiešām bija gluži kā seriālā.

Devos atpakaļ uz dzīvokli, jo Yumi mani bija uzaicinājusi izkustēties body bike nodarbībā. Nekad pirms tam nebiju uz tādu bijis. Laba mūzika, labi civlēki, ātra pedāļu griešana un daudz svīšana. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Jutos kā no jauna piedzimis. Tādēļ vakara pastaigā devos uz “Empire State building” pa ceļam noejot gar “Macy's”. No augšas skats ir iespaidīgs. Gaismas, zvaigznes un tumsa, kas tās apņem ir romantiska un burvīga. Domās par rītdienu devos atpakaļ uz “savu” dīvānu iepretim kamīnam un aizmigu, cerot, ka nākamās dienas ceļā nebūs aizķeršanās.

Turpmākais ceļa posms noritēja raiti. Iekāpu metro, ātri vien pārkāpjot uz “airtrain”, kas mani pirms manis ieplānotā laika nogādāja lidostā. Nodevu bagāžu un izgāju drošības kontroli. Pēc lidojuma, kas nekavējās ne sekundi un ašas pārejas no vienas izejas uz otru es jau gaidīju pie noslēdzošās lidmašīnas durvīm. Amerikāņiem patīk lidot. Lidojums bija tik īss, ka “fasten seatbelts” lampiņa pat netika izdzēsta. Īsākais lidojums, kādā esmu bijis. Noteikti. Nonācis savā galamērķī, izjutis sauli uz savas ādas bija sajūta, ka būs laba diena un lieliska nometne. Pagaidām tā arī ir bijis.

Nākamnedēļ vairāk uzrakstīšu par to, ko darījām nometnē un kādi ir pirmie iespaidi pēc tikšanās ar komandu – braucējiem, apkalpi un sponsoriem.

Paldies, ka lasīji.

T.s.