(originally published March 29, 2014)
Writing my previous blog about the first impressions from California I was already thinking about my next one and what I should include. So I didn’t take a lot of time before starting this one. Here you’ll be able to read about my first live NHL game, first criterium race in the States and the training I have done here.
It’s been a while since I have written about my training so this is where I’ll start. This year the biggest difference is that after a good 2-4week build I have a week where I would do only around 12h of bike riding. For me that is a bit weird, but I try and enjoy the rest weeks by doing something new. To benefit more from my rest week me and a few other team mates have started doing hot yoga on light days or days when it was raining. I like to move around and not sit on my coach all day, so hot yoga is a good way to get that sweat pumping and get something similar to core training done. I still try and do some core workouts at the house, but doing them with people around is so much more fun and the exercises are different each time so I can take some ideas with me and add them to my own workouts. Bike wise I have started finally doing some higher intensity rides as well. The training is simple. Usually I have 3 day blocks of long rides. I would do 5-5-5h and do some interval training on the first and third day. Then have an easy day and go for another three day block. As the first big race approaches, the intensities get higher, the efforts get shorter I would have to have two easy days in between the training blocks so that I could manage to do the efforts needed and not have to recover for too long after. The goal is to still train hard, but to recover more so that I just don’t go too deep. I have also started to do some before breakfast rides. I would wake up, get dressed and jump on the rollers or go out for a 30min spin. The goal is to get the metabolism up and burn some extra fat.
When we first arrived here I also managed to set up my TT bike and have tried doing some intervals in the aero position, because already in the first stage race there is a ITT waiting for us. I feel really good in my position and the bike is really fast, so I am just hoping to do my best in the individual effort. Another workout I have started doing only recently is a VO2 or Power interval workout. It’s really simple – just go as hard as you can for 2/3min, recover the same amount of time and go as hard as you can again. Do that a couple of times and hope that your heart doesn’t jump up your throat. This is a hard one and should be done only when your fitness is ready.
My team mates are doing some similar stuff and that’s the way it should be because we are all coached by the guys from Carmichael Training Systems. While in the training camp we would all arrange our three day blocks together, so that we could try and push each other that little bit more and that there would be someone to talk to when you have already done 120km, but still have to do another 30 more.
A criterium is like a hard interval training. Usually it’s between 60-90min on a less then 2km loop which you ride over and over again. Because it’s a short effort everyone goes hard from the beginning, so you just have to buckle up and hold on. When we rolled up for the race I already had done more then a 100km, but that was just part of training. The race itself was 75min, but the loop was quite boring with a total distance of 1km and only three corners. Plus you could pedal through them. The racing was fast and we covered over 56km, good thing I didn’t get dizzy. We were seven team mates on the start line so covering breaks was easy and we just tried to get away from the field. In the last 10minutes of racing a break went clear with two our guys in it, so I just tucked in behind the riders trying to catch them and waited to see what happens. Our guys made it to the line, but they weren’t too far off from being brought back, so it got pretty exciting in the end. I couldn’t even make out if they are going to get caught or not. In the end it was another good day for us and a very deserved victory for Joe Lewis who has always been up there and riding hard.
And here’s the best part of this blog. My experience in the NHL arena. Well maybe not the best part of this blog, but definitely best part of my trip to California. I was really excited when I heard that Tys’ manager could be able to hook us up with tickets. He did. And the seats we got were awesome. We were really close to the ice. The game we went to was between the L.A. Kings and the Washington Capitals. Two great teams with some really nice star players. The Kings have Kopitar and the Capitals have Ovechkin. We were sure to have a good game in our hands. I was so excited before leaving for the game that I looked at all the team players signed up for the game, what people were predicting, some statistics and some other stuff. The Kings were on a three game losing streak, but the Capitlas hadn’t won in the Staples Arena since 2008.
Of course the traffic was bad again, but when we finally got to the arena I couldn’t stop smiling. Plus I was meeting and old friend from Latvia – Kristaps Liepiņš, who is studying in San Diego. I waited for Kristaps to arrive and we headed inside.
Every game starts with the national anthem and there is always a game hero. This time it was a police officer who was being awarded for exceptional service. All the guys from Hincapie Devo Team asked me if there will be a fight, I assured them there will be one. Sure enough we had a fight on our hands in the first five minutes of the game, but the best part was that they started throwing punches just in front of us. L.A. Kings scored first and the arena went wild, it was Kopitar who scored and thanks to all the guys I was the one who could keep the game puck Kopitar had signed before the game. The second period ended with no goals, but the Capitals responded with a sneaky one in the third period. We were all on the edges of our seats when they went into overtime. Overtime ended and there was still no winner. So it was time for the shoot-out. Can you imagine?! An NHL game, with a fight, with great teams playing and it ends in a shoot-out?! How can this get better? It can! When the goalie denies Capitals a goal, the home team wins and the arena goes bonkers once more. An awesome night. One to definitely remember.
The weird part of America is that everything is commercialized. They give some souvenirs, some vouchers, through out Tshirts, have dance offs for air plane tickets. But the funnies thing is DISC Sports&Spine Power Play or McFlurry Minute(last minute of the 2nd period) and so on.
Hope you liked the read and here are some fun facts again:
Still weird me out the commercials in ice hockey games
Awesome bike mounts on public buses.(They are located in the front, so that the driver and all the passengers behind can keep an eye on them)
Saw a guy with an oxygen tank walking around, drinking wine
People tend to eat breakfast while driving. Even cereal.
When a car is unlocked only the drivers doors are open, you have to specifically unlock all the other doors.
Numbers on houses go up to 40 000, so if you know just the street, it might not help.
Thanks for reading. I love comments, suggestions so if you have some, just write them down.
T.s.
Rakstot iepriekšējo blogu, jau biju domās par nākamo un ko iekļaut rakstā. Tādēļ, lai arī pārāk daudz nepiemirstu, sāku rakstīt jau laicīgi. Šoreiz varēsi izlasīt par pirmo NHL spēli, ko apmeklēju, pirmo kritēriju, kurā piedalījos un arī par treniņu režīmu.
Sen gan neesmu rakstījis par treniņiem un uzdevumiem, tādēļ šoreiz ar to arī sākšu. Struktūra nedaudz ir mainījusies, jo pēc 2-4 nedēļu kārtīgiem treniņiem, man ir nedēļa, kurā es nobraucu tik ap 12 stundām. Liekas nedaudz jocīgi, bet tādēļ cenšos kaut kā mēģināt to izbaudīt un atrast kādu jaunu aktivitāti. Lai atpūtas nedēļa būtu lietderīgāka, tad kopā ar pāris komandas biedriem sākām apmeklēt karsto jogu. Neesmu persona, kurai patiktu sēdēt visu dienu dīvāna, tādēļ ir patīkami lietainās dienās izkustēties. Karstā joga ir lieliska, lai kārtīgi pasvīstu un patrenētu gan lokanību, gan ķermeņa dziļos muskuļus. Cenšos arī mājās pataisīt kādus dziļo muskuļu vingrinājumus, bet, darot to kopā ar citiem, motivācija ir lielāka un iegūstu jaunu vingrinājumu klāstu saviem treniņiem. Uz riteņa esmu sācis arī braukt augstākas intensitātes intervālus. Sistēma nav sarežgīta. Parasti tie ir 3 dienu cikli ar garākiem treniņiem. Plānā varētu būt 5-5-5 stundas un pirmajā un trešajā dienā kādi speciāli uzdevumi. Tad viena diena ar pavisam īsu treniņu un aidā nākamajā ciklā. Pirmajām lielajām sacensībām tuvojoties, intensitāte palielinās, intervāli kļūst īsāki un atpūtas dienas biežākas. Ir nepieciešama pietiekoša atjaunošanās, lai spētu veikt intervālus un neiebrauktu pārāk lielā bedrē, no kuras būtu grūti tikt ārā pirms sacensībā. Esmu arī sācis izbraukt ar velo jau pirms brokastīm. Pamostos, saģērbjos un kāpju uz riteņa, lai izripinātu 30minūtes. Mērķis ir pamodināt ķermeni un paaugstināt vielmaiņu, kas savukārt padedzinātu liekos tauciņus.
Kad atbraucām uz šejieni, tad man arī izdevās beidzot uzkāpt uz sava individuālā brauciena riteņa. Esmu arī pamēģinājis pāris intervālus, lai saprastu kā jūtos pozīcijā, kad jācenšas aizķert pēc iespējas mazāk vēja. Jūtos diezgan ciešami, daudz labāk kā parasti un ar ticību, ka ritenis pats ir jau ātrs, centīšos arī labi nostratēt individuālajos braucienos. Vēl viens intervālu veids, ko nesen esmu uzsācis ir tā saucamie VO2 jeb Jaudas intervāli. Nekā sarežģīta – min 2-3 minūtes, cik vien spēj, tikpat daudz mēģini atelpoties, lai atkal varētu maukt, cik jaudas. Pāris reizes izpildi ciklu un ceri, ka sirds pa muti neizleks. Šie intervāli nav viegli un noteikti jātaisa tikai tad, kad ķermenis tam ir gatavs.
Komandas biedriem ir diezgan līdzīgi treniņi un tā arī tam vajadzētu būt, jo visi tiekam trenēti ar “Carmichael Training Systems” treneriem. Kamēr esam nometnē, mēģinam saskaņot trīs dienu blokus kopā, lai varētu visi kopā braukt garos treniņus un mēģināt nedaudz citus paspīdzināt. Protams, patīkami ir arī pārmīt ne tik pedāļus, bet arī pāris vārdus, kamēr pavadi piecas stundas uz riteņa.
Kritērijs ir kā kārtīgs intervālu treniņš. Parasti tas ilgst 60-90 minūtes pa apli, kas nepārsniedz 2kilometrus. Tādēļ, ka tas ir ļoti īss brauciens visi ir “agresīvi” noskaņoti un jau no pirmajiem metriem mēģina mukt prom. Kad atbraucām uz sacensībām, biju jau nobraucis vairāk kā 100km, bet tā bija tikai daļa no treniņa. Šoreiz kritērijs bija 75minūtes, bet aplis nebija pārāk interesants – ap vienu kilometru garš un ar trīs līkumiem, kuros varēja izbraukt cauri minoties. Šī iemesla dēļ sacensībās nobraucām virs 56km, labi, ka galva nesāka griesties. Bijām septiņi komandas biedri uz starta līnijas, tādēļ atrasties katrā atrāvienā nebija pārāk sarežģīti. Kad bija atlikušas 10 minūtes, mums bija divi braucēji atrāvienā, man vienīgi atlika iekāroties ērti un izbaudīt braucienu līdz finišam. Beigās gan grupa strauji tuvojās un līdz pēdējam brīdim pat es nespēju saprast vai noķers mūsu vīrus vai nē. Mūsējie finišēja pirmie un visi varēja atkal gavilēt. Ļoti pelnīta uzvara bija Džo Luisam, kurš vienmēr ir notikumu karstumā.
Lūk, arī pienākusi mana bloga labākā daļa. NHL arēnas apmeklejums. Labi, varbūt ne šī raksta, bet noteikti brauciena uz Kalifornijas lieliskākā daļa. Biju ļoti patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka Taja menedžeris varētu dabūt mums biļetes uz spēli. Viņš tās arī dabūja. Sēdvietas bija lieliskas. Bijām ļoti tuvu ledum. Spēle norisinājās starpt Los Andželosas “Kings” un Vašingtonas “Capitals”. Divas lieliskas komandas ar savām zvaigznēm sastāvos. “Kings” sastāvā spēlē Kopitars, bet “Capitals” – Ovečkins. Bija garantēta laba spēle. Biju tā iekarsis, ka pirms braucām uz spēli, jau skatījo, ko saka citi cilvēki par gaidāmo maču, kādus sastāvus komandas liek viena otrai pretim, statistiku un vēl šo to. “Kings” bija zaudējuši pēdējās trijās spēlēs, bet “Capitals” kopš 2008.gada nebija uzvarējuši nevienu spēli “Staples” arēnā.
Protams, ka satiksme atkal bija drausmīga, bet, kad beidzot nonācām arēnā, nespēju beigt smaidīt. Piedavām bija sarunāta tikšanās ar senu draugu no Latvijas – Kristapu Liepiņu, kurš šobrīd studē San Diego. Sagaidīju, kad Kristaps ierodas un devāmies arēnā.
Katra spēle sākas ar himnu un liekas, ka vienmēr ir spēles varonis, kurš tiek apbalvots. Šoreiz tas bija kāds policists, kurš tika apbalvots par varonību. Visi komandas biedri prasīja vai būs kautiņš, protams, teicu, ka obligāti būs. Kā izrādījās pirmais kautiņš jau bija, kad vēl nebija nospēlētas pat piecas minūtes no spēles. Foršākais gan tas, ka kautiņš bija tieši mūsu stūrī, mūsu acu priekšā. Mājinieki pirmie guva vārtus un arēna uzsprāga. Ripu vārtos ieraidīja pats Kopitārs. Pateicoties komandas biedriem, es varēju paturēt spēles ripu, kuru pirms spēles bija parakstījis pats “Kings” varonis. Otrais periods noslēdzās bez vārtu guuma, bet viesi atspēlēja deficītu trešajā trešdaļā. Pienāca papildlaiks, bet arī pēc papildlaika uzvarētājs nebija zināms. Bullīši! Kurš to būtu spējis iedomāties?! NHL spēle, dūru izvicināšana, lieliskas komandas un, lai noskaidrotu uzvarētāju, jāmet bullīši?! Kā gan tas varēja kļūt vēl labāk? Varēja. Brīdī, kad “Kings” vārtusargs atvaira pēdējo pēcspēles metienu un mājinieki uzvar. Arēna atkal eksplodēja ar gavilēm. Lielisks vakars. Tāds, kuru noteikti ātri nepiemirst.
Viena no jocīgajām lietām Amerikā ir tā, ka visur ir reklāmas. Suvenīri, kuponi, tkrekli viss tiek izspēlēts kaut kādā veidā starp klātesošajiem faniem. Vienā no konkursiem diviem cilvēkiem tika dotas 10sekundes katram, lai parādītu savus labākos deju soļus un uzvarētjās saņēma biļetes lidojumam uz kādu no spēlēm. Tomēr smieklīgākais bija “McFlurry Minute” – pēdējā minūte otrajā periodā, “DISC Sports&Spine” vairākums un tā tālāk. Tiešām ko tik neiedomājas.
Ceru, ka patika lasītais un, lūk, arī pāris interesanti fakti:
Vēljoprojām liekas jocīgas tās hokeja spēles reklāmas/atbalstītāji.
Pārdomāti veloturētāji uz sabiedriskā transporta autobusiem. Tie novietoti autobusu priekšā tā, lai vadītājs un arī pasažieri varētu tos pieskatīt.
Redzēju vīrieti ar skābekļa balonu, staigājot apkārt un dzerot vīnu.
Cilvēki brokasto braucot. Pat brokastu pārslas no bļodiņas nav izaicinājums.
Kad atslēdz signalizāciju mašīnai, atslēdzas tikai vadītāja durvis. Jāpiespiež speciāla poga, lai atvērtos arī pārējās durvis. Vēl viens piemērs, ka amerikāņi tiešām pārvietojas mašīnās pa vienam.
Māju numuri sasniedz pat 40 000, tādēļ, ja zini tikai ielu, ar to var nepietikt.
Tiešām paldies, ka lasīji. Man ļoti patīk komentāri un ierosinājumi, tādēļ droši uzraksti kaut ko arī man.
T.s.